Ilustrācija — Didzis Upens.
Teresai Arinjo
— Es tevi redzēju televīzijā, Maks, un es nodomāju, šitais nu ir mans tips.
— (Tips spītīgi purina galvu, mēģina kaut ko īdēt, bet viņam neizdodas.)
— Es tevi redzēju ar tavu grupu. Tu to tā sauc? Reizēm tu saki banda, bars, tomēr nē, domāju, ka tu to sauc par grupu, tas ir vienkāršs vārds, un tu esi vienkāršs puisis. Jūs novelkat kreklus un runājaties, visi rādāt cits citam savu kailo torsu, jauneklīgās krūtis, spēcīgos bicepsus, kas gan nav tik muskuļoti, kā jūs gribētu, lielākajai daļai beibīfeiss, patiesību sakot, nepievērsu lielu uzmanību citu krūtīm, krūškurvjiem, tikai tavējam, kaut kas tajā piesaistīja manu uzmanību, tava seja, acis, kas raudzījās uz kameras atrašanās vietu (varbūt pat neapzinājies, ka tevi filmē un ka mēs sēžam mājās un uz tevi skatāmies), acis bez dziļuma, atšķirīgas no tavām tagadējām acīm, bezgala atšķirīgas no acīm, kādas tev būs pēc mirkļa, tad tās redzēja prieku un laimi, apmierinātu iekāri un uzvaru, visu to, kas pastāv vien nākamības valstībā un ko nav vērts gaidīt, jo tas nekad nepienāk.
