///
tu saki tukšums
es domāju kā
to aizpildīt
kaut patiesībā
viss aizpildās pats
tumsa ar klusumu
pamesti bēniņi
ar atmiņām
bet tas
ko var aizpildīt
nav tukšums
tukšums ir pāreja
aizturēta elpa
ne augošs
ne dilstošs
tik pilns
ar sevi
kā mīlestība
un nāve
mūžīgā atgriešanās
kad koka atmiņa izlido
no dobuma
un nolaižas kā ēna
pār ezeru
cik reižu es tevi
zaudēju
lai tu ienāktu
manī
kā miers
kā laivas slīdēšana
bezvējā
mirušu cilvēku
radītās pasaules
ir tumsas pārklāti
kuģi
ar salaupītu dārgumu
kravām
reizēm tie pietuvojas
bīstami tuvu
zemei
un raida signālus
kas izčūkst
biezajā tumsā
nesasnieguši krastu
kad mēs aizpeldam
līdz svētlaimīgo salām
piesēst
uz nemirstības
soliņa
iemērkt kājas
siltajā bezlaikā
mēs iemīlamies
ātri un bezatbildīgi
klusējošos dievos
kas jautājumus un atbildes
pārvērš par akmeņiem
