Ilustrācija — Anna Dzērve.
Romāna fragments
No Vilcēna raustījās visi. Bulduru, Kauguru, Ķemeru pacani, nē, ne jau baņģugas. Lielie bandīti par viņiem īpaši neinteresējās, ja nu vienīgi tad, ja kāds prusaks gadījās pa kājām, un, ja acīm redzami nomīzās, tad. Vilcēns nekad nebaidījās. Ne no viena. To visi zināja. Baidījās un cienīja. Cienīja, jo baidījās. Ne savai, ne citām bandām Vilcēns neļāva Andžu dauzīt. Uz ģēlām līdzi neņēma. Bet, paēdis Andžeja mammas atstātās pusdienas, izvilcis no pieliekamā ievārījuma burku, mēdza stāstīt. Kur gājuši, ko darījuši, ko zaguši, ar ko kāvušies. It sevišķi Andžejam patika klausīties par tām, kuras ļāvušās. Cik daudz, kam un vai līdz galam. Jo Andžeju interesēja tikai alus un meitenes. Un, protams, pats Vilcēns.
