Ilustrācija — Evija Pintāne.
Visu rītu viņa raud. Ak kungs, cik banāli, cik triviāli tas skan. Tā kā Ivo Fomina dziesmā Viņa raud. Hertas iekšējais radio jau atskaņo viņa čerkstošo balsi: «Viņa raud. Un viņai līdzi raud mākoņi. Viņa raud. Bet tu jau tālumā nedzirdi.» Viņa nevar ciest salkanus tekstiņus par romantiskas mīlestības sāpēm, it kā tās būtu tik svarīgas, ka to dēļ varētu apstāties pulksteņi, cilvēku sirdis un pat feisbuka slīdošā lente.
Tādām meitenēm kā Herta nevajadzētu sestdienas rītā raudāt. Drīzāk derētu uzreiz pēc pamošanās ieraudzīt uz palodzes stikla krūku, kurā gozējas maigi lillā hiacinšu ķekari. Ziedi atsauktu atmiņā iepriekšējā vakara tikšanos ar pielūdzēju — sociālo vai eksakto zinātņu otrā kursa studentu, stilīgu jaunieti ar brillēm biezos, lakotos rāmjos, kedām ar dažādu krāsu šņorēm (kas simbolizē viņa nepakļaušanos sistēmai) un tobrīd dzelžainu apņēmību mainīt pasauli.
