Ilustrācija — Agate Lielpētere.
Stāsts
Teikšu uzreiz un atklāti — man riebjas māksla. Nē, drusku greizi sacīts, nevar riebties tas, par ko tu ne vella nezini. Precīzāk — māksla man ir dziļi vienaldzīga. Un ne jau tikai māksla, arī teātris, grāmatas, kaut kādi čīgātāji un tūtiņdreijeri, visa tā draza, ar ko apaugusi mūslaiku civilizācija. Mākslinieki, dzejnieki, aktieri — tie gan riebjas kā cilvēki, par daudz savairojies tādu švabraku. Ja pusi no viņiem nolikvidētu, pasaule no tā sliktāka nepaliktu, gluži pretēji, cilvēkiem kļūtu vieglāk elpot. Bet es nevienam neuzspiežu savu viedokli. Ja jums patīk — staigājiet pa izstādēm, lasiet kaut kādus penterējumus un ko tik vēl ne. Paši vainīgi. Vai esat sarēķinājuši, cik gadu no jau tā tik īsā mūža esat izniekojuši, degunu iebāzuši grāmatā? Apmulsāt? Nobijāties? Nokaunējāties? Nu, lūk. Taču šajā laikā jūs varējāt izdarīt visu ko citu un lietderīgu. Piemēram, salabot nosvilušo kontaktligzdu. Vai pieskrūvēt virtuves skapītim sašķiebušās durtiņas. Piemēram, man visas kontaktligzdas allaž labākajā kārtībā, bet virtuves skapīšu durtiņas pieskrūvētas ideāli taisnā leņķī, pat eņģes saeļļotas un nečīkst… Jo esmu praktiskas un pragmatiskas dabas cilvēks un ar to lepojos. Māksla man netraucē dzīvot.
