Ilustrācija — Līva Dortāne.
Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 6
Ingeborga
Virtuvē nav logu, un tā šķiet blāva, kā pamirusi. Iespējams, tas ir dabiskās gaismas trūkuma dēļ. Sienu krāsojums gan ir svaigs. Melni plastmasas krēsli. Melnbalti rūtotais galdauts samiglo skatu. Pie sienas pāris gleznojumu ar zaļganiem bumbieriem. Izskatās pēc mākslas skolas audzēkņu darbiem. Segas vīstoklis, kas jāizmanto ugunsnelaimes gadījumā, ir spilgti sarkans. Papīra dvieļu turētājs enMotion. Pavicinu roku, jā, tas reaģē uz kustību, izspļaujot papīra dvieļa mēli.
enMotion ir dzīvs.
Mans skatiens klīst pa virtuvi, gaidu uzvārāmies ūdeni. Laiks noslēgtajā telpā rit lēni.
Citkārt laiks skrien, joņo, traucas. Tad atkal kļūst gauss, sastingst un apstājas kluss kā šī virtuve. Viesnīcā pie sienām daudzviet ierāmētas vienu un to pašu fotogrāfiju kopijas. Vai no pilsētas gadsimtiem ilgās vēstures tiešām saglabājušies tikai pieci foto? Ļaužu sastingušie skatieni no bildēm seko, lai kurp es dotos. Tas pats foto, tikai citā telpā. Gandrīz kā šausmu filmā. Vai kā dzīvē, kad dienas, līdzīgas kā enMotion izspļautās lapas, seko cita citai.
