Latviešu karikatūras klasiķa, savulaik arī humora žurnāla Dadzis līdzstrādnieka Imanta Melgaiļa (1923—2018) zīmējums, tapis 1989. gadā.
Kāda aina rādās, un ko ar to vajadzētu darīt?
Patiess prieks! Kur vēl pirms gadiem padsmit latviešu literatūrā pletās humora tuksnesis, tagad augsni laista un aprušina autori ar pretenzijām uz smieklīgo. Tiesa, grāmatiņas nav gluži uzspridzinājušas tirgu, tās netiek ekranizētas, un daudzi tās vispār nav pamanījuši. Vajadzētu lietas labā kaut ko darīt. Tālab arī mana raksta moto — visu novadu humoristi, apvienosimies joku plēšanas pilnveidošanai! Paskatīsimies, ko esam sastrādājuši, cik tālu tikuši, un padomāsim par nākotni.
Pasaules literatūras vēsturē humoristisku grāmatu gandrīz nav, pārsvarā ir vairāk vai mazāk smieklīgas grāmatas, kas piederīgas citiem žanriem. Trīs vīri laivā (1889) ir tūrisma ceļvedis, Šveika piedzīvojumi (1923) — vēsturisks romāns par karu, Divpadsmit krēsli (1928) — trilleris par apslēpto mantu, bet Zaļā paradīze (1978) ir memuāri par bērnību. Tas pats sakāms arī par latviešu literatūru: Skroderdienas (1902) ir stāsts par mīlestību, Dullā Paulīne (1977) — par gatavošanos bērēm. Jebkuru no tiem varēja uzrakstīt bez smaida ēnas, humors tajos ir tikai virskārta, kā krēms uz stingras mīklas pamatnes. Turklāt drukātos darbos ar jokiem vien izbraukt nevar, vajag arī citas sastāvdaļas, lai neiznāk par saldu. Un pliks humors vien mēdz būt par mīkstu un bezformīgu, lai noturētu lasītāja uzmanību ilgāk par atsevišķa feļetona robežām.
