Ilustrācija — Rebeka Lukošus.
Garstāsts
Laiks iet, tu saki?
Laiks paliek, aizejam mēs.
Henrijs Ostins Dobsons
PROLOGS
1.
Dzīve, kas šķita bezgalīga, pēkšņi kļuva par nogriezni ar skaidru sākumu un vēl skaidrākām beigām.
Brīžiem šī dzīve bija tikai mirklis, kurā viņš dzīvoja.
Bija pienācis septembris.
2.
Kādā rudens pēcpusdienā Nauris nokļuva Kurzemes jūrmalā, vietā, kur reiz bija Aizliegtā zona.
Izmantojot izdevību, viņš devās uz jūras krastu.
Uz soliņa netālu no izlaupītā un sarūsējušā padomju armijas sargtorņa sēdēja kāds vecāks vīrs.
Ieskatījies Nauris pazina viņu pēc ugunszīmes uz pieres.
Tas bija Mihails Gorbačovs.
Kad viņš nostājās tam līdzās, Gorbačovs zaudēja līdzsvaru un nogāzās smiltīs.
Tā bija lelle no Zonas laikiem. Saniknoti par Latvijas neatkarību, piedzērušies armijnieki bija pārģērbuši mācību lelli par ģenerālsekretāru.
