Ilustrācija — Dagne Devjatnikova.
Manu degunu sakņudina putekļu mākonis. Knapi noturu šķaudienu. Negribu, lai mamma izdzird, ka esmu pamodusies. Šodien ir Vecenes diena, tāpēc viņa tā ņemas — mati mezglā saņemti, putekļu lupata pār plecu, un iet pa dzīvokli kā atspole, no ikdienas pierastās snaudas pēkšņi modusies. Nekāda ilgā gulēšana man tāpat nesanāk, jau pēc brīža atspole ir klāt un piebaksta ar slotaskātu: «Ei, celies augšā! Cik ilgi var gulšņāt?»
Vecenes rītos mamma dzenā gan putekļus, gan mani. «Nomazgā muti! Saklāj gultu! Un tiec beidzot vaļā no tiem briesmoņiem!» viņa klaigā un ar slotu vicinās gar skudru rindu virtuves kaktā, izārdot manis rūpīgi veidoto skudru šķēršļu taku — knaģu barjeras un margarīna Rama kastītes kalnu. Posta darbi skudras samulsina tikai uz mirkli, tūliņ jau tās atkal ir ierindā un turpina savu ierasto ceļu. Es slepus pasmaidu par uzdrīkstēšanos nepaklausīt mammai un noglabāju šķēršļus savā slēpnī aiz plītskrāsns metāla durtiņām.
