Pianists Andrejs Osokins, rīkojot Brīvības festivālu Ukrainas atbalstam, kara nogurdinātajiem ziedotājiem atgādina — pagurt nedrīkst. «Ukraina cīnās par visu civilizāciju,» uzskata mūziķis
Andrejs ir gluži kā spārnos. Šonedēļ, atklājot paša iniciēto Brīvības festivālu, kas notiks no 5. aprīļa līdz 12. maijam, viņa klavierspēle pirmoreiz savīsies ar ērģeļu dziļo balsi. Pēterbaznīcā Andrejs muzicēs kopā ar ērģelnieci Kristīni Adamaiti. Jā, Andreju uzskata par prasmīgu klavierspēles virtuozu, tomēr reiz viņam bijis sapnis kaut nedaudz apgūt ērģeļspēli. «Nožēloju, ka Mūzikas akadēmijas laikā nepamēģināju. Mani fascinē šī instrumenta skaņa — tā šķiet tik majestātiska,» saka mūziķis. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņa mamma, pianiste Irina Osokina, ir arī ērģelniece.
Mūzikai vairs nav jēgas?
Brīvības festivāls, kurš gadu gaitā transformējies atbalsta pasākumā Ukrainai, sākās pandēmijas pirmajā gadā — mājsēdes dēļ mūziķiem bija liegta uzstāšanās skatītāju priekšā. Tāpēc Andrejs kopā ar mūziķi Katrīnu Gupalo gribēja dot iespēju saviem draugiem uzstāties. Koncerts norisinājās klavieru salonā @152 Brīvības ielā. Uz skatuves vienlaikus varēja kāpt tikai pieci mūziķi, bet zālē bija ne vairāk par 20 klausītājiem.
Pandēmija turpinājās, tāpēc Brīvības festivāls līdzīgā veidā norisinājās arī nākamajā gadā. Viss atbilstoši noteikumiem!
Taču, kad Andrejs pirms diviem gadiem organizēja trešo festivālu, sākās karš Ukrainā. Pianists atceras pašu sākumu, kad viņam, tāpat citiem māksliniekiem — aktieriem, dzejniekiem, gleznotājiem —, šķita: kāda vairs jēga viņu darbam… Karā tas tāpat nevar palīdzēt. «Biju ieslīdzis diezgan dziļā depresijā, skumjās. Šķita — mūzikai vairs nav jēgas; tam, ko daru, nav jēgas.» Andrejs bijis tik satriekts, ka domājis par festivāla atcelšanu. «Taču ar laiku sapratu — ja katrs esam savā vietā un darām to, ko vislabāk mākam, varam ietekmēt pasauli.» Kļuva skaidrs, ka ir jāatbalsta Ukraina, jāpalīdz tās cilvēkiem gan materiāli, gan emocionāli. «It kā jau kultūra neko neglābj, bet pēc tam mēs sapratām, ka tas ir ļoti spēcīgs instruments, lai iedvesmotu cilvēkus, lai atgādinātu par ideāliem. Kultūra var iedvesmot politiķus, tautu, kura atkal iedvesmos politiķus,» uzskata Andrejs.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.