Ko izgaismoja basketbols?

Kāpēc neredzējām Eiropas U-20 basketbola čempionāta finālspēli Latvija – Itālija

Aizvadītās svētdienas vakarā daudzviet Latvijā varēja vērot gaužām neparastus skatus. Tūkstoši, pieplakuši pie datora, mēģināja izsekot spēlei, kur stopkadru bija vairāk nekā plūstošas darbības, kur kadrs uz ekrāna no kadra dabā atpalika par vairākām minūtēm. Nervozākie meta datorus pret sienu vai laukā pa logu. Mazāk nervozie lamāja portālu, kas piedāvāja video tiešraidi no Tallinas.

Bet loģiskākie jau meta bultas sabiedriskā medija virzienā un pie reizes metās kritizēt arī tā jumtu – NEPLP. Savukārt flegmatiskākie pārcēlās uz teksta tiešraidi un „live score”. Tā drošāk un rezultāts mainījās gandrīz vai reālajā laikā. Lai arī bez bildes un skaņas.

Nē, šoreiz tas nebija pasaules gals vai ofensīva par Roņu salas atgūšanu, bet tikai Eiropas U-20 čempionāta fināls basketbolā, kurā Latvijas juniori tikās ar Itālijas vienaudžiem. Un zaudēja ne jau tāpēc, ka spēli neparādīja uz lielajiem ekrāniem. Arī otrā vieta ir liels Latvijas basketbola un sporta kopumā panākums.

Mazai valstij šaurā vecuma diapazonā izveidot lielisku izlasi ir pavisam izcili. Tāpēc uzslavu pelnījuši spēlētāji un viņu pirmie treneri, bet jo īpaši šīs komandas treneru štābs, kas izkala sudrabu.

Šie nebūs centieni kādu aizstāvēt vai kādam citam „uzbraukt”. Drīzāk mēģinājums atšķetināt situāciju, lai citreiz būtu vieglāk ko līdzīgu atrisināt.

Tautas versijas

Sudrabs ir, bet problēma paliek un visdrīzāk – arī paliks. Ja ne tik saasinātā formā, tad vispārējos vilcienos gan. Latvijas TV, kas pārraida visas Latvijas U-18 izlases spēles no analoga čempionāta, kas notiek tepat Latvijā, šo maču nerādīja.

Ja reiz nerādīja, tātad viss iespējamais līdz galam netika izdarīts. Kurā brīdī, tas jau ir cits jautājums.

Un tā rezultātā tauta radīja visvisādas versijas, kas būtu bijis jādara, lai šīs spēles kvalitatīva translācija būtu bijusi pieejama visā Latvijā. Savu vārdu ir teikusi pat ZZS frakcija un gan teiks arī Saeima. Un tas ir labi, ka lieta uzkāpusi tik augstā problēmu plauktā.

Vispirms jau tāpēc, ka „Eesti TV” šo spēli nerādīja. Un, kāpēc gan lai viņi to darītu!

Daži ieteica, ka LTV savu vienīgo PTS no Liepājas, kur tā „piesieta” Eiropas U-18 čempionātam, varēja operatīvi pārvietot uz Tallinu. Pat ja zibenīgi reaģētu un varētu tērēt naudu, kas nemaz tik maza nebūtu (ceļš Liepāja – Tallina – Liepāja, algas, arī papildstundas utt.), LTV tiktu pie filmēšanas, tad vēl būtu jāatrisina problēma, lai signāls tiktu satelītā. Un arī tas nav tik zibenīgi izdarāms, jo ir saistība ar katras valsts drošības jautājumiem.

Otrs apspriestais variants – vajadzēja pierunāt igauņus, lai viņi saspringst un parāda finālu (pirms tam varbūt arī pusfinālu) un mūsu TV no viņiem tad jau varētu paņemt attēlu. Taču arī tas prasītu ne mazas izmaksas, jo kaimiņvalsts TV tas būtu neplānots pasākums (arī ar virsstundām utt.). Turklāt dažās stundās tas diez vai būtu atrisināms. Kad mūsējie iekļuva finālā (tas kļuva skaidrs tikai sestdienas vakarā), bija daudz par vēlu. Pat pēc ceturtdaļfināla barjeras pārvarēšanas (piektdienas pēcpusdienā) jau bija gandrīz neatrisināmi.

Virmoja arī citas viena par otru fantastiskākas idejas. Spēles no Tallinas diemžēl nerādīja arī „sportacentrs.com” TV, kas pēdējā laikā ir klāt visos svarīgākajos pasākumos. Tiesa, tajos, par ko nekas nav jāmaksā (un reizēm pat tiek piemaksāts…). Vai nesaskatīja biznesu – tas ir, izdevumi un ienākumi nelikās ar plusa zīmi?

Oficiālā kārtība

Daudz svarīgāks par problēmas organizatoriskajām un tehniskajām ir niansēm juridiskais aspekts. Katrs pasākums kādam pieder. Sportā ar olimpiskajām spēlēm vai „Super Bow”l virsotnē viss ir gana labi strukturēts. Eiropas čempionāti basketbolā „pieder” FIBA „Europe”. Katra konkrēta pasākuma rīkošanas tiesības tā nodod nacionālajai federācijai, U-20 gadījumā – „Eesti Korvpalli Liit”. Īpašnieki arī tālāk izlemj par TV translācijām – kādam pārdod vai atdod par brīvu. To vispirms nosaka pieprasījums.

Šajā gadījumā FIBA „Europe” šīs tiesības bija nodevusi vācu aģentūrai „the sportsman media group”, kas vairāk orientējas uz sadarbību ar interneta TV (piemēram, „LaolaTV”). LTV pirms fināla kontaktējās ar aģentūru par iespējām iegūt tiesības uz finālspēli Latvijā. Taču līdz sarunām par līguma summu nemaz nenonāca, jo atbilde bija īsa un apmēram šāda: „Tikai finālu nepārdodam. Šo jautājumu vajadzēja risināt pirms čempionāta.” Visai loģiska atbilde. Lietas parasti nekārto pēdējā brīdī.

Piemēram, pirms Eiropas U-18 čempionāta LBS vērsās pie Latvijas valdības ar lūgumu pēc papildu finansējuma LTV, lai varētu producēt TV translācijas. Un nauda, lai arī ne bez diskusijām, tika piešķirta.

Par U-20 čempionātu nekāda lūguma vai iniciatīvas no LBS puses nevienā līmenī nebija. Tāpēc zināma izmēra akmentiņu varētu mest arī LBS virzienā, kas laikus nespēja paredzēt šīs izlases spēku un ierosināt LTV risināt sarunas ar „the sportsman media group”.

Kā redzam, arī funkcionāriem panākumi ir jāprognozē savlaicīgi, lai uzvaras pārvērstu par pilnīgu efektu.

Pirms daudziem fināliem abas komandas jau ir pagatavojušas krekliņus „We are the champions!”. Vienai tie tā arī paliek neizmantoti.

Nākotnes modelis

Tagad daudzi gatavi pārmest LTV un Latvijas Radio priekšniekiem, arī visam NEPLP un personīgi tās vadītājam Aināram Dimantam. Taču tikpat labi var pārmest arī finanšu ministram Andrim Vilkam (Vienotība), premjeram Valdim Dombrovskim (Vienotība) un pat prezidentam Andrim Bērziņam.

Situācija ar sabiedriskajiem medijiem ir tāda, kāda ir. Līdzekļu trūkst. Pat pašreizējai eksistencei, nerunājot par attīstību vai vienotā medija koncepcijas īstenošanas iesākšanu. Un pavisam interesanti – kāda būtu bijusi tautas un arī politiķu reakcija, ja LTV būtu nopirkusi tiesības uz šī čempionāta spēlēm, Latvijas izlase brauktu mājās, teiksim pēc piecām cīņām, bet LTV 7 programmu rotātu ceturtdaļfināli, pusfināli, fināls, kur spēlētu serbi, spāņi, krievi, melnkalnieši?

Tomēr arī šajā situācijā bija viens salīdzinoši lēts variants. Ceļu parādīja portāla „Delfi TV”. Jā, ne viss izdevās, kā iecerēts, jo portāls nebija gatavs tādai lietotāju straumei, tāpēc arī pārraide te bremzējās, te apstājās pavisam, te atpalika no reālā laika. Protams, ka „Delfiem” bija vieglāk, jo viņiem Tallinā ir arī birojs, un jau laikus igauņi atrada risinājumu. Tomēr, ņemot vērā translācijas kvalitāti, beigu beigās nenāksies viegli aprēķināt „Delfu” ieguvumus un zaudējumus. Uz uzslavām par uzdrīkstēšanos mēs esam daudz kūtrāki nekā uz kritiku, ja kaut kas nesanāk, kā iecerēts.

Risinājums bija spēles translācija internetā. Taču arī šai versijai bija jābūt savlaicīgi sagatavotai un aprobētai. Tā, lai kvalitatīvi varētu pārraidīt signālu no Tallinas uz visu Latviju. Kā un kur to varētu paņemt, jau ir cits jautājums, jo platjoslas internets vai G4 Latvijā pieejams limitētos apmēros. Bet pats galvenais, lai portāls būtu tehnoloģiski gatavs, ka tam vienlaicīgi pieslēdzas, teiksim, 100 000 vai pat vairāk apmeklētāju. Tas nav nemaz tik vienkārši, ja visas diennakts laikā ir tāds apmeklētāju pulks.

Iespējams, komercportālam, kas pamatā darbojas Latvijā, tāds nodrošinājums nav pat vajadzīgs, jo šādas situācijas var atgadīties reizi gadā. Taču sabiedriska medija portālam, kāds šobrīd ir „lsm.lv”, šādai kapacitātei vajadzētu būt. Tad tas varētu nodrošināt, piemēram, arī Dziesmusvētku live visā plašajā pasaulē. Tad „lsm.lv” varētu iesaistīties cīņā arī par atsevišķu sporta pasākumu pārraidīšanu, kas LTV 7 nebūtu īsti izdevīgi un būtu daudz dārgāk. Pienācīgi sagatavots un aprīkots „lsm.lv” gan varētu pieteikties uz tiesībām raidīt šo un līdzīgus sporta notikumus. Un šādā gadījumā nekas sevišķs nebūtu, ja mūsējie nemaz netiktu līdz cīņai par medaļām. Pat, ja Latvijā neviens neskatīties maču Serbija – Francija, gan jau pa kādam apmeklētājam ienāktu no šīm valstīm. Tauta un politiķi to nemaz nepamanītu.

Toties visi būtu ļoti priecīgi, ja būtu trāpīts desmitniekā. Internets neprasa ne tik augstu kvalitāti (vismaz pagaidām), ne tik lielus izdevumus. Taču, lai līdz tam nonāktu, „lsm.lv” ir vajadzīgas investīcijas gan tehnoloģiju pilnveidošanā, gan arī papildu personāla piesaistē. „Lsm.lv” potenciāls līdz šim ne tuvu nav novērtēts un vēl mazāk līdz šim ir izmantots. Bet tieši šis mediju segments patlaban pasaulē attīstās visstraujāk un tam ir nākotne. Vai tiešām Latvija vienreiz nevarētu, ja ne apsteigt laiku, tad vismaz iet laikam līdzi?

Problēmas šķērsgriezums jau nenozīmē, ka tās nav. Ceru, pašreizējai diskusijai būs arī augļi un pēc gada līdzīgā situācijā nevajadzēs diskutēt par to pašu un lietot šos pašus argumentus un ieteikumus.

P.S. Kur bija politiķi, kad tika lemts par LTV budžetu? Kad beidzot atrisinās, lai būtu 100% pārklājums LTV un LR visā Latvijā?

Autors ir žurnālists