Viņš iemirdzējās kā jauna Latvijas sporta zvaigzne, kas palīdzēja mūsu valsts basketbola izlasei pasaules kausā aizsniegties līdz piektajai vietai
Tikko bija pierimušas emocijas pēc Latvijas hokeja izlases vēsturiskās bronzas maijā Tamperē, kā tikpat plašu izjūtu gammu septembrī sarūpēja basketbolisti. Liels panākums bija jau tas vien, ka izlase tika uz pasaules kausa izcīņu Indonēzijā. Izkļūšanu no finālturnīra apakšgrupas, kurā bija Kanāda, Francija un Libāna, prognozēja tikai retais. Vēl mazāk bija to, kas ticēja, ka mūsējie aizcīnīsies līdz ceturtdaļfinālam. Tomēr viņi to izdarīja!
«Diez vai daudzi domāja, ka tiksim ārā no grupas,» spriež arī izlases saspēles vadītājs Žagars. Pasaules kausā viņš vidēji spēlē guva 12,4 punktus un veica 7,4 rezultatīvas piespēles. Kopumā tādu bija 59 — tas ir lielākais skaits turnīrā. Bet spēlē pret Lietuvu, izdalot 17 rezultatīvas piespēles, Žagars laboja pasaules kausa rekordu. Līdzšinējais piederēja horvātam Tonijam Kukočam, kurš 1994. gadā mačā ar Ķīnu veica 15 rezultatīvas piespēles. Pēc turnīra Žagaru iekļāva pasaules kausa simboliskajā otrajā piecniekā.
Basketbols 23 gadus vecajam Žagaram šobrīd aizņem lielāko daļu laika. Mēs tiekamies Zoom zvanā — Artūrs atrodas rehabilitācijā Turcijā pēc septembrī gūtās traumas. Turcijā pavadīs arī Ziemassvētkus, jo ģimene šoreiz brauks pie Artūra jaunākā brāļa Kriša Helmaņa uz Vāciju. Arī viņš ir basketbolists, spēlē Vācijas pirmajā līgā. «Tas ir labs līmenis. Esmu lepns par brāli, un lai vecāki brauc pie viņa paciemoties!» Artūrs pašaizliedzīgi saka.
Daudzi uzskata, ka izlases panākumu pamatā bija izteiktu līderu trūkums. Vīri darbojās kā īsta komanda, vienots organisms. Vai tā uzskata arī Žagars? «Pats svarīgākais bija komandas ķīmija — labi cits ar citu satikām,» viņš atbild. «Tie, kas nevarēja spēlēt — Kristaps Porziņģis, Jānis Strēlnieks un citi, kam ir pieredze augstākā līmenī —, visur bija kopā ar mums.» Vēl būtiska bijusi gatavošanās ciklā iegūtā pārliecība par savām spējām un tas, ka nebija nekāda morāla spiediena. «Mēs nebijām favorīti. Ejot laukumā, mums nebija, ko zaudēt.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.