Tiesa piešķīrusi NEPLP cenzora tiesības noteikt, kā drīkst vai nedrīkst runāt
Bija laiks, kad latvietis atradās vārda brīvības avangardā.
1986. gadā dokumentālā kino režisors Juris Podnieks laida klajā filmu Vai viegli būt jaunam?, kurā atklāti runāja par jauniešu atsvešinātību no padomju sistēmas. Varbūt mūsdienās to grūti iztēloties, taču skaitļi liecina, kas tā bija par uzdrīkstēšanos un cik spēcīgu pārdzīvojumu radīja vēdlodziņa pavēršana, lai smacējošajā padomju vidē ieplūstu patiesības skābeklis. Filmu rādīja sporta arēnās, to kopumā noskatījās vairāk nekā 40 miljoni cilvēku, kas ir neticams skaits dokumentālajam kino.
Kā redzams nesen iznākušajā, ļoti vērtīgajā filmā Podnieks par Podnieku, režisora iekšējā nepieciešamība atklāt patiesību un to parādīt citiem viņu urdīja visu mūžu. 1990. gada janvārī viņa uzņemtie kadri no padomju spēku uzbrukuma Viļņas televīzijas tornim aplidoja pasauli un Rietumos kļuva par vizuālo simbolu Maskavas centieniem apspiest Baltijas neatkarības tieksmi. Tikai nedēļu vēlāk divus viņa filmēšanas komandas biedrus, Andri Slapiņu un Gvido Zvaigzni, nošāva, kamēr viņi filmēja OMON uzbrukumu Iekšlietu ministrijas ēkai Raiņa bulvārī, un Slapiņš turpat pie Bastejkalna nomira Podnieka rokās.
Podnieka dzīve un darbs parāda, cik fundamentāli svarīga ir vārda brīvība. Tāpēc filma par viņu iedvesmo, bet vienlaikus liek uzdot arī neērtu jautājumu — vai šobrīd sabiedriskā gaisotne un mediju vide netiek mērķtiecīgi veidota, lai lēni, bet neatlaidīgi aizvien stingrākos žņaugos iespiestu mūsu iespējas brīvi izteikties par sarežģītām, emocionālām tēmām? Filmā ir vismaz divas vietas, kuras liek šodienas kultūrkaros iesvaidītajam skatītājam nedaudz salēkties, jo, «pareizi» ierāmētas, tās bez šaubām izsauktu soctīklos sašutuma vilni. 1985. gada filmā Veļ Sīzifs akmeni Podnieks iejūtīgi ieklausās Uzvaras pieminekļa sievietes figūras autora Aivara Gulbja stāstītajā par aizliegumu skulptūrā iekļaut bērna tēlu. Filmu aizliedza rādīt, tātad padomju cenzūra aizliedza Podnieka filmu par cenzūru, bet diezin vai šis fakts tagad to glābtu no mūsdienu cenzoriem, jo filmā taču netiek nosodīts Uzvaras piemineklis. Savukārt 1988. gadā Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresā Podnieks runā par «mūsu valsti» — Padomju Savienību. Turpmākajos gados viņš deva lielu ieguldījumu PSRS sagraušanā, tomēr viņa domāšanas evolūciju nevar izskaidrot ar mūsdienu vienkāršotajiem trafaretiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.