Ikdienā, esot ciešā kontaktā ar politikas veidotājiem un dažādām valsts iestādēm, ik pa brīdim rodas jautājums – kāpēc bieži vien lēmumi nav vērsti uz Latvijas izaugsmi – jo īpaši ilgtermiņa kontekstā?
Viens teorētisks izskaidrojums varētu būt, ka lēmumu pieņēmēji negrib labu valstij un vēlas iedot pamatu agresorvalstu propagandai par “neizdevušos valsti”. Tomēr, zinot ļoti daudzus politiķus un ierēdņus, šādai varbūtībai īsti neticu. Vismaz pārliecinošs vairākums, manuprāt, ir pilnībā lojāli Latvijai.
Otrs izskaidrojums varētu būt, ka lēmumu pieņēmēji nav iedziļinājušies un īsti nesaprot konkrētā jautājuma būtību, vai nepareizi nodefinējuši problēmu. Šī jau ir daudz ticamāka versija un šķiet, ka bieži vien tas tieši tā arī ir.
Tajā pašā laikā lēmumu pieņemšanas procesā parasti ar saviem argumentiem iesaistās dažādas institūcijas, kā arī nevaldības sektors, līdz ar to lēmuma pieņēmēji vairumā gadījumu tomēr ir vismaz dzirdējuši un apzinās nevēlamās sekas. Neraugoties uz to, tomēr seko Latvijas izaugsmei traucējoši lēmumi un jautājums ir – kāpēc, ja reiz nav ļaunprātība un negatīvās sekas ir saprotamas?
Reiz runāju ar kādas valsts iestādes nu jau bijušo vadītāju par situāciju, kurā šī valsts iestāde uzņēmumam, kas ražo preces ar augstu pievienoto vērtību, pamatā eksportē un maksā miljoniem lielus nodokļus, konstatējot pārkāpumu, uzreiz uzlika lielāko iespējamo sodu. Lai gan varēja arī to nedarīt un izteikt brīdinājumu, kā pie pirmās reizes, vai arī sodu uzlikt samērīgu un proporcionālu (kā to, starp citu, konkrētajā gadījumā arī norādīja administratīvā tiesa). Iestādes toreizējam vadītājam centos skaidrot, ka šādā situācijā uzņēmums jaunas, apjomīgas investīcijas Latvijā visdrīzāk vairs neveiks (tajā laikā konkrētais investors apsvēra pārcelt uz Latviju no Turcijas sava holdinga R&D struktūru), tādējādi Latvija vidējā un ilgtermiņā var pazaudēt gan lielus nodokļu ieņēmumus, gan labi apmaksātas jaunas darba vietas. Vēl vairāk – ārvalstu investors ar savu pieredzes stāstu noteikti padalīsies ar saviem draugiem uzņēmējiem, tādējādi nu nekādi nevairojot Latvijas investīciju vides pievilcību. Tā kā šie apsvērumi nelikās iestādei būtiski, vaicāju par šāda lēmuma iemesliem, un atbilde mani, godīgi sakot, apstulbināja – Jāni, kā tas izskatīsies, ja uzliksim nelielu sodu vai to neuzliksim nemaz?
Cits piemērs. Nupat notika Latvijas enerģētikas nozarei (arī kopējai drošībai un neatkarībai, jo īpaši šodienas ģeopolitiskajos apstākļos) nozīmīgs, ilgi gatavots, noteikti pareizs un apsveicams solis – atslēgšanās no BRELL loka, un pievienošanās Eiropas vienotajam energotīklam. Atšķirībā no pareizā lēmuma atslēgties no BRELL tīkla, mehānisms, kādā paredzēts kompensēt līdz ar to radušās balansēšanas izmaksas, diemžēl nav elektroenerģijas patērētājiem (uzņēmumiem un mājsaimniecībām) draudzīgākais. Paskaidrošu, kāpēc. Loģiski, ka no jauna radušās balansēšanas izmaksas vajadzētu apmaksāt visiem elektroenerģijas patērētājiem. Jāņem arī vērā, ka precīzi šīs izmaksas nevar noteikt, jo elektrības cenas ir svārstīgas. Šajā gadījumā patērētājiem draudzīgākā rīcība būtu tīkla balansēšanas izmaksas ielikt elektroenerģijas lietotāju rēķinā, kā papildu izmaksu pozīciju. Un pēc gada, kad precīzi zināmas faktiskās balansēšanas izmaksas, regulatoram veikt pārrēķinu un koriģēt nākamā gada tarifu. Tādā veidā visi elektroenerģijas patērētāji samaksātu tik, cik faktiski izmaksā tīkla balansēšana. Lēmumu pieņēmēji ir izvēlējušies citu ceļu, proti, uzliekot pienākumu balansēšanas izmaksas ietvert elektroenerģijas tirgotāja cenu piedāvājumā, kā rezultātā kopumā elektroenerģijas patērētāji samaksās vairāk, jo tirgotāji pašsaprotami savā piedāvājumā būs iecenojuši cenu risku (arī viņi precīzi nezin, cik maksās elektroenerģija nākotnē). Vai arī te lēmuma stratēģija ir – kā tas izskatīsies? Īsi pirms jūnijā gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām, neizskatītos taču labi, ja rēķinā tagad parādītos papildu izmaksu pozīcija. Vēlētājs taču uzreiz padomās, ka valdība pie vainas un izdarīs secinājumus. Tagad vēlētājs savukārt pat nepamanīs, ka pārmaksā. Uzmanību piesaista arī sakritība, ka jaunā kārtība stāsies spēkā ar 1.jūliju (dažas nedēļas pēc pašvaldību vēlēšanām), līdz tam balansēšanas izmaksas sedzot AS Augstsprieguma tīkls no savas kabatas.
Vēl viens aktuāls piemērs. Politiķi pusgadu pirms vēlēšanām ir nākuši klajā ar ļoti pievilcīgu iniciatīvu – samazināt pārtikas cenas un veicināt vietējo ražotāju preču noietu veikalos. Abi mērķi izskatās labi. Šī brīža ekonomiskajā situācijā, kad lielākā daļa Latvijas iedzīvotāji nav turīgi un daudzi ļoti cīnās par iztikšanu, būtu svarīgi, lai veikalos ir pieejami produkti par zemākām cenām. Tikpat labi izskatās mērķis panākt, ka veikalos vairāk tiktu tirgota vietējo ražotāju produkcija. Kur problēma? Abi šie patiesi labie mērķi patiesībā ir viens otru izslēdzoši. Kāpēc? Tāpēc, ka šobrīd vairumā gadījumu Latvijā ražoto pārtikas preču ražošanas izmaksas ir augstākas nekā analogiem ārvalstu produktiem. Secīgi, lai panāktu, ka veikala plauktā ir kāds superlēts produkts, ticami tas būs importa produkts, kurš jau tirgotājam tiek pārdots par zemu cenu un tad tirgotājs tam uzliks minimālu uzcenojumu, neuzliks to vai pat piedotēs. Tajā pat laikā jāsaprot, ka šādā gadījumā, lai tirgotājs varētu pastāvēt, vairāk piecenos citus produktus. Tātad arī Latvijā ražotos. Un otrs mērķis, kurš labi izskatās. Ja vēlme panākt, ka Latvijā ražotajām pārtikas precēm nedrīkst uzlikt lielākus uzcenojumus nekā analogām importa precēm, godīgi jāpasaka vēlētājam, ka cenas lētākā sortimenta precēm augs, jo nevarēs diferencēt uzcenojumus, kā augstāk rakstīts. Domāju, piekritīsiet – publiski paustie mērķi taču izskatās lieliski.
Visu beidzot – vai sliežu izbūve no Rīgas centrālās stacijas uz lidostu Rīga laikā, kad nav idejas, kā finansēt dzelzceļa pamattrasi, kuras pamatojums vismaz publiskajā telpā vairāk tiek saistīts ar aktuālajiem drošības jautājumiem, ne ekonomisko ieguvumu, arī nav jautājums vairāk par to – kā tas izskatīsies? Proti, kā izskatīsies vēlētājiem nepabeigtā stacijas būve Rīgas sirdī un lidostā, vai tas šobrīd dīvainais veloceliņš ar brīvo kritienu, vai vientuļais pālis Daugavā?
Kādu laiku pēc raksta sākumā minētās sarunas un, analizējot citas situācijas, sāku aizdomāties, ka šī, iespējams, arī ir galvenā problēma – daudziem lēmumu pieņēmējiem un iestādēm svarīgākais jautājums ir par to, kā tas izskatīsies (kādiem uzraugiem, priekšniekiem vai vēlētājiem tuvākajās vēlēšanās) un ir diezgan vienalga, kādas sekas tam būs ilgtermiņā, attiecībā uz Latvijas izaugsmi un no tās izrietošo iedzīvotāju labklājību. Pavisam nesen intervijā kāda politiķe teica: “Drusciņ domāsim valstiski, ne tikai partiju līmenī.” Varbūt sanāca vienkārši neveikls teikums, bet varbūt arī nē.
Galu galā man tomēr jāpiekrīt – patiešām svarīgākais jautājums ir: “Kā tas izskatīsies?”, tikai ne partijas vēlētājam pirms tuvākajām vēlēšanām, šī brīža priekšniekam vai uzraugam, bet mūsu bērniem un mazbērniem pēc zināma laika.
Autors ir LTRK valdes priekšsēdētājs
Pagaidām nav neviena komentāra