Kā finansēt aizsardzību?

Viens no šī brīža galvenajiem valdības jautājumiem ir tas pats, kas aktuāls mūsu partneriem tepat kaimiņos un arī plašāk Eiropas Savienībā. Mēs, Progresīvie, to apsvērām pērn un apsveram arī patlaban, jo skaidri apzināmies, ka nespēja rast atbildi uz šo jautājumu var būt jebkuras koalīcijas un valdības beigu sākums. Šis jautājums ir – kā finansēt aizsardzību?

Pagājušajā gadā Progresīvie piedāvāja risinājumu, kas palīdzēja gan finansēt aizsardzību, gan vienlaikus samazināt nodokļus lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju: mēs piedāvājām – un koalīcija atbalstīja – virspeļņas nodokļa ieviešanu bankām. Pateicoties šim priekšlikumam, valdība varēja sagatavot budžetu, kas paredz lielākus ienākumus pēc nodokļu nomaksas Latvijas iedzīvotājiem apstākļos, kad palielinām izdevumus drošībai.

Tomēr šogad ar šādu atbildi nepietiks, jo vajadzība pēc lielākiem aizsardzības izdevumiem arvien pieaug. Nav pat tik svarīgi, cik lielu daļu (četrus, piecus vai sešus procentus) no iekšzemes kopprodukta mums jāatvēl aizsardzības izdevumu segšanai nākamajos gados. Svarīgs ir fakts, ka šie izdevumi konsekventi turpinās pieaugt. Ja sarunas starp Krieviju un Ukrainu noslēgsies ar pamieru vai cita veida karadarbības iesaldēšanu, tas nebūt nenozīmēs, ka Latvijai jāaptur finansējuma pieaugums drošības jomā. Ārpolitika ir kardināli mainījusies.

Turpmākajos vismaz desmit gados galvenā uzmanība tiks veltīta valsts drošības un aizsardzības spējas stiprināšanai.

Tāpēc jautājumam par aizsardzības finansēšanu ir jābūt politikas priekšplānā – pretējā gadījumā mēs faktiski ierobežotu spēju risināt jebkuru citu sabiedrībai svarīgu jautājumu. Izvairoties meklēt drosmīgas atbildes, politiķi iedzīs sevi stūrī: vienīgā atbilde būs pārvirzīt resursus no citām nozarēm – veselības, izglītības, zinātnes utt. Šādas izvēles būs ne tikai nepopulāras – tās būs arī tuvredzīgas.

Šobrīd Eiropā galēji labējie populisti izmanto sociālās spriedzes apstākļus, lai vairotu neapmierinātību ar pastāvošo iekārtu. Tikmēr centriskie politiskie spēki neizskatās ieinteresēti šo tendenci mainīt – rodas iespaids, ka tie tāpat piekristu mazināt sabiedriskā sektora izdevumus sociāli kritiskās budžeta pozīcijās. Iznākums šādai pieejai ir paredzams un pat paradoksāls – ģimenes izjutīs lielāku nedrošību par spīti tam, ka valsts galvenā prioritāte būs drošība. Šāda ikdienas nedrošība savukārt vēl vairāk mazinās cilvēku uzticību valstij, kopienai un pašu spējai uzlabot dzīves apstākļus. Spriedzei augot, faktiskā valsts drošība mazināsies.

Kā no šāda scenārija izvairīties?

Risinājumi ir vismaz trīs: sekmēt lielāku izaugsmi, celt nodokļus vai finansēt aizsardzību Eiropas līmenī.

No šiem trim variantiem daudzi no mums, jādomā, izvēlētos pirmo – lielāku izaugsmi. Tomēr abstraktām sarunām par izaugsmi vairs nav vietas. Ir jāspēj atbildēt konkrēti – kādi būs izaugsmes avoti? Progresīvie līdz šim ir iestājušies par pieeju, kas uzsver valsts atbalstu uzņēmējdarbībai: valstij jāspēj noteikt nozares ar lielāko attīstības potenciālu un atbalsts jākoncentrē tieši šajās jomās. Viena no šādām perspektīvām nozarēm varētu būt militārā industrija. Vēsture ne reizi vien ir apliecinājusi militārās industrijas potenciālu radīt preces un pakalpojumus, ko iespējams pārorientēt arī uz civilo sektoru.

Taču izaugsme nerodas tukšā vietā. Tautsaimniecības izaugsmei ir nepieciešamas investīcijas – gan privātas, gan publiskas. Tāpēc valstij jāspēj atbildēt uz jautājumu par publisko investīciju avotu. Pērn, pateicoties Progresīvo virzītai iniciatīvai ieviest virspeļņas nodokli finanšu sektoram, atbilde bija skaidra. Šogad nodokļu politika netiks pārskatīta. Progresīvie arī kategoriski iestātos pret lielāku nodokļu slogu iedzīvotājiem. Šāda taktika arī slāpētu izaugsmi, kas patlaban ir atkarīga no privātā patēriņa pieauguma.

Vienīgā politiski ilgtspējīgā atbilde uz jautājumu par aizsardzības finansējuma avotiem ir – Eiropa. Eiropas finansiālās iespējas labi varēja novērot Covid-19 pandēmijas laikā, kad budžeta deficīta un parāda nosacījumi tika atcelti – ikviena valsts varēja brīvi finansēt atbalstu iedzīvotājiem un uzņēmumiem, nesamazinot savu kredītreitingu. Var pamatoti apgalvot, ka šī brīža Krievijas militārie draudi ir tikpat eksistenciāla problēma kā nāvējoša pandēmija. Tāpēc risinājumam ir jābūt vismaz tikpat finansiāli iespaidīgam.

Šo izaicinājumu labi saprot Igaunijas valdība, kas nesen izplatīja paziņojumu, aicinot veidot atkāpes no Māstrihtas kritērijiem, kas nosaka pieļaujamo valsts budžeta deficīta/parāda līmeni. Zīmīgi, ka arī Eiropas Komisijas vadītāja Urzula fon der Leiena to atbalstītu. Šāda veida atkāpes, arī Latvijas likumdošanā, jau bija ierastas Covid-19 laikā, tāpēc noteikti nebūtu nekas ārkārtējs. Piemēram, panākot, ka aizsardzības finansējums virs 2% no IKP netiek iekļauts Eiropas Savienības aprēķinos un tādējādi var tikt izmantots citām vajadzībām, Latvija iegūtu vismaz 1,5% no IKP (aptuveni 600–700 milj. EUR), ko varētu izmantot, lai finansētu veselības nozari, izglītību un zinātni, palielinātu pabalstus utt.

Citā scenārijā Eiropas valstis var vienoties par kopīgu aizņemšanos militārajām investīcijām. Pagaidām pret šo variantu iestājas Vācija un Nīderlande, kas ierasti uzstāj uz lielāku fiskālo disciplīnu. Tomēr tieši Vācijā diskusija par valsts budžetu noteikti mainīsies pēc drīzumā gaidāmajām parlamenta vēlēšanām un, visnotaļ iespējams, pieaugs politiskais atbalsts lielākai Eiropas lomai aizsardzības finansējuma piesaistē. Eiropas valstu noskaņojums mainās, un, piemēram, Dānija jau ir izteikusi atbalstu kopīgai Eiropas stratēģijai aizsardzības finansējuma nodrošināšanā, atkāpjoties no tradicionālās fiskāli konservatīvās pieejas.

Latvija ir viena no aktīvākajām Ukrainas atbalstītājām Eiropā. Tagad mums tikpat aktīvi jāiestājas par izmaiņām aizsardzības finansēšanā. Arguments, ka lielāka aizņemšanās nav iespējama, jo tas nozīmēs lielākus ikgadējus procentu maksājumus valsts budžetā, vienkārši neiztur kritiku. Ja Latvija saskarsies ar reālu militāru draudu, tad lielāki procentu maksājumi diez vai būs tas, kas primāri nodarbinās politiķu prātus.

Uz jautājumu, kā finansēt aizsardzību, nav iespējama cita atbilde kā vien – kopā. Šis ir uzdevums ārlietu ministrei, finanšu ministram un valdībai kopumā. Jāveido reģionāla alianse no Somijas līdz Polijai un jāgūst stingrs atbalsts no Latvijas eirokomisāra Valda Dombrovska, kam ir tieša atbildība par nacionālajiem budžetiem. Pretējā gadījumā valdība nonāks neiespējamu izvēļu priekšā un līdztekus drošības izdevumiem pieaugs arī sociālā spriedze.

 

Autors ir Saeimas frakcijas Progresīvie priekšsēdētājs