Gaidas uz gaidībām

Dzimušo bērnu skaits šā gada pirmajos deviņos mēnešos sasniedzis vēsturiski zemāko līmeni. Ir pēta, kas būtu jādara, lai uzlabotu Latvijas demogrāfisko situāciju

Varēja būt vēl krietni sliktāk.

1935. gadā Rīgas Statistikas biroja vadītājs Ernests Bulmerinks veica prognozes par Latvijas iedzīvotāju skaitu 2000. gadā. Pēc viņa aprēķiniem, ja demogrāfiskos procesus noteicošie trīs lielumi — dzimstība, mirstība un migrācija — paliktu nemainīgi, Latvijā gadsimtu mijā dzīvotu 1,78 miljoni cilvēku. Taču, ja turpinātos tolaik valdošās negatīvās tendences, prognoze būtu vēl skaudrāka — tikai 1,55 miljoni.

Šā gada sākumā Latvijā dzīvoja 1,87 miljoni, tātad krietni vairāk, nekā Bulmerinks tika prognozējis. No vienas puses, tas uzskatāmi parāda, cik grūti ir paredzēt nākotni, jo kā gan ulmaņlaika statistiķis būtu varējis iekļaut aprēķinos milzīgās iedzīvotāju skaita un sastāva izmaiņas, ko nesa Otrais pasaules karš un padomju okupācija.

Taču, no otras puses, Bulmerinka aplēses liecina, ka mūsdienu satraukums par negatīviem demogrāfiskiem procesiem nav nekas jauns. Straujās modernizācijas ietekmē dzimstība Vidzemē un Kurzemē jau pirms Pirmā pasaules kara bija pēc tā laika standartiem ļoti zema, un šī tendence turpinājusies līdz mūsdienām, lai gan starplaikā bijuši arī daži pacēluma posmi. Rezultātā vairāk nekā simts gadus esam dzīvojuši liekākas vai mazākas demogrāfiskās trauksmes apstākļos.

Tieši pēdējās nedēļās satraukumu atkal uzjundījušas ziņas par ļoti zemo jaundzimušo skaitu — pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem šogad līdz septembra beigām piedzima 9716 bērnu un pirmo reizi, kopš tiek veikta uzskaite, gada deviņos mēnešos šis skaitlis nav pārsniedzis desmit tūkstošus.

Šādam samazinājumam ir potenciāli ļoti nopietnas sekas Latvijas valstij un tautsaimniecībai. Tas rada bažas par tautas ilgtermiņa dzīvotspēju un iezīmē progresējošu sabiedrības novecošanu, kas liek sarūkošam strādājošo skaitam uzturēt lielāku pensionāru īpatsvaru.

Tāpēc ir vietā jautājums — ko varam darīt, lai pozitīvi ietekmētu šos procesus?

Ko esam jau izdarījuši?

Ir dabiski ziņās un sarunās pievērst vislielāko uzmanību jaundzimušo skaitam, jo tas ir konkrēts rādītājs, kas nav lieki jāizskaidro. Tomēr tas ne vienmēr ir labākais demogrāfiskās politikas efektivitātes rādītājs, jo atkarīgs no sieviešu skaita fertilajā vecumā. Jo mazāk sieviešu, jo mazāks ir pat teorētiski iespējamais jaundzimušo skaits.

Latvijā sieviešu skaits vecumā starp 20 un 39 gadiem kopš neatkarības atjaunošanas ir pastāvīgi samazinājies, tāpēc pat ar ļoti sekmīgu demogrāfisko politiku pie 80. gadu beigās piedzimušo skaita nebūtu iespējams atgriezties.

Noderīgāka dzimstības politikas mēraukla ir «summārais dzimstības koeficients» jeb cik bērnu piedzimst vidējai sievietei viņas dzīves laikā. Daudzi jau zinās, ka nemainīgu iedzīvotāju skaitu nodrošina koeficients ap 2,1 jeb kopumā 21 bērns uz katrām desmit sievietēm.

Tāds mērķis šobrīd nav reāls. Pēdējos gadu desmitos visā pasaulē dzimstība samazinās. 1963. gadā visas pasaules dzimstības rādītājs bija 5,3, bet tagad tas nokritis līdz 2,3. Eiropas Savienībā vidējais rādītājs ir 1,46, un valstī ar augstāko dzimstību — Francijā — tas ir 1,79. Ķīnā rādītājs ir tikai 1,0. Vienā no pasaules bagātākajām valstīm, Dienvidkorejā, tas ir 0,7. Šī Āzijas valsts kopš 2006. gada ieguldījusi 270 miljardus dolāru dzimstības veicināšanai, tomēr rādītāji spītīgi turpinājuši samazināties un pērn Dienvidkorejā vairāk tika pārdoti pastaigu ratiņi, kuros vizināt sunīšus, nekā bērnu ratiņi.

Āfrikas valstīs vēl aizvien dzimstība ir augsta un dažviet pat pārsniedz 6, bet arī šis kontinents sāk piedzīvot tā saucamo demogrāfisko pāreju, dzimstības līknes sāk liekties uz leju.

Gaidām jābūt reālām

Šīs kopējās tendences nenozīmē, ka procesus nav iespējams ietekmēt, tomēr ir skaidri jāapzinās, kas ir vai nav iespējams.

ANO populācijas jautājumu eksperti aprēķinājuši — pat ja Latvijai izdotos uzreiz palielināt dzimstības koeficientu no pašreizējiem 1,36 līdz 2,1 un panākt, ka neto migrācija ir nulle, sabiedrības vecuma struktūras dēļ iedzīvotāju skaits tāpat turpinātu samazināties un pēc kādiem 40 gadiem stabilizētos ap 1,65 miljoniem.

«Ir tās gaidas, un ir reālais rezultāts, kuru var sasniegt,» saka Ilmārs Mežs, kurš jau daudzus gadus pēta Latvijas demogrāfiju. «Var šīs lietas mazliet uzlabot, par procentiem desmit vai piecpadsmit. Nevar dubultot. Mēs nevaram Latviju uztaisīt par Āfrikas līmeni. Mūsu gaidām ir jābūt tajā reālajā kastītē, kas ir iespējams ES, jo neviens nav gatavs iet atpakaļ uz 19. gadsimtu.» Taču Latvijai pēdējos aptuveni desmit gados ir bijuši sasniegumi dzimstības veicināšanā, kas liecina, ka politiskām izvēlēm var būt pozitīva ietekme.

Lielās finanšu krīzes laikā dzimstība samazinājās, 2011. gadā noslīdot līdz 1,33. Vēl 2008. gadā rādītājs bija 1,58. Tautsaimniecībai atkopjoties, sāka atkopties arī dzimstība, bet nākamajos gados piedzīvoja ļoti nozīmīgu izaugsmi un 2016. gadā sasniedza 1,74. Tas bija starp augstākajiem rādītājiem ES, vairāk nekā Lietuvā un Igaunijā.

Kā saka Latvijas Universitātes profesors un Demogrāfijas doktora studiju programmas direktors Juris Krūmiņš, «tā bija mierīgas attīstības desmitgade», kas radīja ģimenēm stabilitātes sajūtu. Bija ģimenes, kuras īstenoja krīzes laikā atlikto lēmumu laist pasaulē mazuli.

Tomēr tas arī bija laiks, kad nozīmīgi pieauga valsts atbalsts ģimenēm un bērniem. 2012. gadā šim mērķim tika veltīts tikai 1% no IKP, bet 2016. gadā atbalsts bija pieaudzis līdz 1,64%. Arī 2021. gadā pandēmijas laikā bija liels pieaugums saistībā ar vienreizējo atbalsta maksājumu ģimenēm, bet pērn atbalsta līmenis atkritis atpakaļ līdz 1,57% no IKP (pēc Eurostat datiem). Absolūtos skaitļos izmaiņas ir vēl izteiktākas. 2012. gadā valsts ģimeņu un bērnu atbalstam veltīja 220 miljonus eiro, bet pērn jau 634 miljonus (pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem).

Šajos gados ir nozīmīgi uzlabojušies arī vairāki svarīgi rādītāji, kas saistīti ar demogrāfiskās politikas mērķi samazināt nabadzību ģimenēs ar bērniem. Starp 2014. un 2022. gadu dziļā nabadzībā dzīvojošo bērnu īpatsvars samazinājās no 15% līdz 8%. Nabadzības riska indekss mājsaimniecībām, kurās viens pieaugušais audzina vismaz vienu bērnu, samazinājies no 37% līdz 29%, bet mājsaimniecībās ar trim un vairāk bērniem — no 35% līdz 20%.

Vienlaikus pieaudzis bērnu līdz 17 gadu vecumam īpatsvars, kas dzīvo ar abiem vecākiem, — no 68% līdz 77% pērn.

Zīmīgi, ka šajā laikā arī nozīmīgi pieauga latviešu summārais dzimstības koeficients un ir saglabājies augstāks nekā kopējais dzimstības koeficients valstī. Pērn tas bija 1,56 jeb par aptuveni 15% augstāks. Mežs pieļauj, ka dzimstības pieaugumā lomu varētu spēlēt arī patriotisms. «Ne vienu reizi vien man ir sveši cilvēki nākuši klāt veikalā un teikuši — mums arī ir trešais bērns un tas būs Latvijai!» saka Mežs. «Brīnišķīgi, ka ir cilvēki ar tādām jūtām, kas spēj un grib to izdarīt.»

Vecāku organizācijas Mammām un tētiem vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa uzsver, cik svarīgi ir definēt ļoti mērķētu politiku. «2012. gadā Imants Parādnieks nāca klajā ar demogrāfijas ultimātu» — viņa pārstāvētā Nacionālā Apvienība draudēja neapstiprināt budžetu, ja tajā nebūs naudas demogrāfijai. «No tā laika tika intensīvi īstenota trīs bērnu politika, bija ļoti mērķtiecīgas darbības.» Bija gan pabalstu pieaugums, gan Altum atbalsts ģimenēm ar bērniem, kas vēlas iegādāties nekustamo īpašumu, gan 3+ Ģimenes karte, kas nodrošina atlaides. «Cilvēki to jūt,» par ģimenes karti saka Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Diāna Jakaite. Bija arī sabiedrības domas veidošanas kampaņa, lai uzlabotu daudzbērnu ģimeņu tēlu. «Jau no seniem laikiem bija priekšstats, ka tās noteikti ir mazturīgas, nepilnvērtīgas,» saka Akmentiņa-Smildziņa. «Mums ģimenes rakstīja, ka beidzot jūtas novērtētas.» Kopš 2012. gada nozīmīgi pieaudzis trešo bērnu īpatsvars starp jaundzimušajiem, un Akmentiņa-Smildziņa to uzskata par šīs mērķtiecīgās politikas rezultātu.

Biedē karš

Tomēr pēc 2016. gada Latvijā summārais dzimstības koeficients, lai gan vēl aizvien bija virs ES vidējā, atkal nedaudz samazinājās un kopš 2021. gada piedzīvojis manāmu kritumu.

Par pēdējiem pāris gadiem visi vērotāji ir vienisprātis, ka vainojams Krievijas uzbrukums Ukrainai. «Šī nedrošība jau būtībā ietekmē zemapziņu,» saka Mežs. Ģimenes ir spiestas domāt, vai šeit dzīvos, «kur būs iespēja nebaltā dienā ar bērniem patverties». Jakaite norāda, ka līdzīgs kritums esot visās mūsu reģiona valstīs.

Taču domas dalās, kāpēc dzimstība pēc 2016. gada pārstāja augt.

Ministrijas pārstāve Jakaite uzskata, ka tie ir dabiski atplūdi. «Kad ir mega izmaiņas uz atbalstu, lēciens notiek, bet tas nav ilgstoši. Arī kad runājam ar igauņiem, viņi saka — daži pabalsti viņiem vēl aizvien ir ļoti dāsni, bet atdeves nav jau sen.» Šis vērojums rod zināmu apstiprinājumu arī skaitļos, jo Igaunijā pēc nozīmīga pacēluma no 2008. līdz 2010. gadam dzimstība atkal samazinājās.

Atšķirīgs skats ir Mežam, kurš aizrāda, ka par spīti palielinājumam Latvijā pabalsti ģimenēm un bērniem kā procents no IKP vēl aizvien atpaliek no ES vidējā, un daudzi vecāki joprojām tiekot «sodīti» par izvēli veidot ģimeni. Kā piemēru Mežs min iespējas iegādāties mājokli. «Ja ir divas ģimenes ar vidējiem ienākumiem, pāris bez bērniem kvalificējas uz pieklājīgu mājokli, bet tāds pats pāris ar diviem bērniem to pašu nevar atļauties, jo viņiem vajag daudz vairāk līdzekļu, lai pabarotu vēl divas mutes» un veiktu ikmēneša maksājumus par kredītu. Te būtu darbs Altum, bet Mežs saka, ka «tas palīdz tikai trešdaļai turīgāko ģimeņu».

Rindas uz bērnudārzu

Pirms pieciem un desmit gadiem demogrāfija bija politisko debašu uzmanības centrā, taču pēdējos gados tā lielā mērā bija izkritusi no dienaskārtības. Valdības izveidotā Demogrāfisko lietu padome bieži sanāca uz sēdēm līdz 2017. gadam, taču no 2018. līdz 2023. gadam padome tikās tikai vienu reizi, turklāt bez tās priekšsēdētāja, premjerministra Krišjāņa Kariņa (JV) līdzdalības. Arī nākamā gada budžetā nekādu nozīmīgu iniciatīvu tieši demogrāfijas veicināšanai nebūs. Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktores vietniece Linda Liepa saka, ka ministrija virzījusi dažādu pabalstu palielinājumu 94 miljonu eiro vērtībā, bet šī iniciatīva noraidīta.

Tomēr premjerministre Evika Siliņa (JV) Demogrāfisko lietu padomes darbību atjaunojusi, šogad tā tikusies divas reizes un Labklājības ministrija tās paspārnē izstrādā ziņojumu Par demogrāfiskās politikas attīstību. Šobrīd tajā jau iekļauti vairāk nekā simts pasākumu, kuri līdz nākamā gada sākumam tiks apspriesti ar ministrijām un sabiedriskajām organizācijām, lai padome varētu lemt, kurus virzīt tālāk iekļaušanai 2026. gada budžetā.

Taču ekspertu vidū arī bez šī birokrātiskā procesa valda gandrīz vai vienprātība par problēmu, kuras risināšanai jākļūst par prioritāti. «Pirmkārt, lai nav bērnudārzu vietu deficīts,» saka profesors Krūmiņš, vaicāts, kurām iniciatīvām jādod priekšroka.

Pēc jaunākajiem datiem, 1. oktobrī uz vietu bērnudārzā 19 pašvaldībās gaidīja gandrīz seši tūkstoši bērnu, visvairāk Rīgā (1812), Mārupē (926), Ropažos (789), Ķekavā (554) un Jelgavā (493).

Mežs norāda, ka ir radīta «ļoti pieklājīga atbalsta sistēma» bērna pirmajam vai pusotram dzīves gadam, šajā ziņā apsteidzam lielāko daļu ES valstu. «Bet tad iesākas bedre — kas notiek no pusotra līdz trijiem vai četriem gadiem?»

«Tas ir ārprāts!» iesaucas Akmentiņa-Smildziņa. Par rindām uz bērnudārziem viņas organizācija runā jau kopš tās dibināšanas pirms 16 gadiem. Dzimušo bērnu skaits samazinās, bet vēl aizvien nevaram nodrošināt visiem bērnudārzu. «Tas parāda valsts politisko skatījumu uz ģimenēm,» saka Akmentiņa-Smildziņa.

«Visu laiku ir vēlēšanās iegrūst to atbalstu betonā,» saka Mežs, bet, kamēr ceļ jaunas ēkas, ģimenēm jāmeklē citi risinājumi, kas ne vienmēr izdodas. Jādod iespēja bērnus pieskatīt arī citās telpās, nevis tikai speciāli tam būvētos bērnudārzos.

Arī Labklājības ministrija uzskata šo par vienu no svarīgākajām problēmām, turklāt vēlētos, lai vecākiem būtu iespēja laist mazuļus bērnudārzā jau no viena gada vecuma. «Vecāki vēlas elastību» un viņiem ir svarīgi pašrealizēties, saka Liepa. Ne visi vēlas atgriezties darbā pēc viena gada, bet, ja viņi to grib, «lai pastāv iespēja bērniņu aizvest, lai viņš ir drošībā un pieskatīts».

Akmentiņa-Smildziņa uzskata, ka jaunu pacēlumu dzimstībā varam panākt tikai ar jaunu, ļoti mērķētu politiku. Pirms desmit gadiem fokuss bija uz trešā bērna ienākšanu ģimenē, tagad laiki ir mainījušies un «vajag pirmā bērna politiku, jo mums šobrīd nedzimst pirmie bērni». Visā Eiropā pieaug vecums, kurā māte sagaida pirmdzimto. «Jaunie cilvēki ļoti atbildīgi pieiet ģimenes plānošanai, domā par bērnu izglītību. Es gribu labu, foršu, labklājīgu dzīvi nodrošināt bērniem, un vai es to varu atļauties?» Jaunie pāri visu laiku rēķina izdevumus, un rezultātā aizvien ilgāk atliek bērna ienākšanu ģimenē. Demogrāfiju ietekmē ļoti plašs jautājumu loks, taču, «ja tiešām gribam rezultātu, tad politikai jābūt mērķētai, nevis izplūdušai». Akmentiņa-Smildziņa uzskata, ka viens konkrēts solis būtu studiju kredīta atlaišana — puses pēc pirmā un otras puses pēc otrā bērna piedzimšanas.

Demogrāfija nav tikai dzimstība

Lai gan sabiedrība mēdz likt vienādības zīmi starp dzimstību un demogrāfisko politiku, ir svarīgi atcerēties, ka iedzīvotāju skaitu ietekmē vēl divi faktori — mirstība un migrācija, un Latvijas gadījumā tuvākajā laikā tiem būs būtiskāka ietekme. Kā Latvijas Zinātņu akadēmijas Gadagrāmatā norādījis demogrāfs Pēteris Zvidriņš, mūsu depopulācijas paātrināšanās galvenais iemesls ir priekšlaicīgā mirstība, jo sevišķi vīriešu vidū. Latvijai ir otrā zemākā dzīvildze ES — 75,9 gadi, par pieciem gadiem mazāk kā ES vidēji. Atšķirība vīriešiem ir vēl graujošāka — 70,8 pret 78,9.

Savukārt Lietuvā, kurā dzimstības līmenis jau gadiem bijis zemāks nekā Latvijā un mirušo skaits manāmi pārsniedz jaundzimušo skaitu, populācija kopš 2021. gada aug, jo kaimiņzemē pēdējos gados imigrācija pārsniegusi emigrāciju par 169 tūkstošiem cilvēku. Turklāt mazāk nekā sestā daļa no šī skaitļa ir remigranti.

Ne velti prezentācijā Demogrāfijas lietu padomei Labklājības ministrija izcēla atziņu: «Pasākumi, kas vērsti tikai uz dzimstības veicināšanu, neglābs demogrāfisko situāciju Latvijā.»

Tomēr bez dzimstības uzlabošanas arī nevaram iztikt, un tai kā vadmotīvu varētu paturēt prātā Meža piesaukto atbildīgās Zviedrijas ministrijas moto: mūsu darba mērķis ir, lai katra ģimene varētu radīt tik daudz bērnu, cik tā vēlas, kad viņi to vēlas.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem