Foto - LETA
Uzruna Valsts valodas dienas sarīkojumā pie Gunāra Astras pieminekļa Rīgā, 2024. gada 15. oktobrī
Prieks, ka latviešu valodas nozīme šodien tiek plaši iztirzāta un daudzināta. Ka mums ir sava Valsts valodas diena. Un ka latviešu valoda ir spēcīgi nostiprināta likumos.
Pat ja tajos arvien atrodas jaunas spraugas, caur kurām iespējams apšaubīt valsts valodas lietošanas kārtību mūsu publiskajā vidē – atrodas daži censoņi, kuri steidz tās aizdrīvēt ar jaunu likuma aktu. Vieni viņiem piepalīdz, bet vairums vienaldzīgi noskatās.
Kopš 80. gadu otrās puses, kad es, būdama pavisam jauna redaktore, strādāju žurnālā Avots un mēs rakstījām par latviešu valodas un latviešu nacionālās identitātes apdraudējumiem padomju okupācijas apstākļos, ir pagājušas vairākas desmitgades. Vairākas desmitgades. Mēs esam atguvuši savu valsti.
Šodien es vadu žurnālu Domuzīme, un mums joprojām jāraksta par latviešu valodas lietošanas apdraudējumiem Latvijā.
Politisko ledu valsts valodas jautājumā no valsts augstākās tribīnes salauza Valsts prezidents Egils Levits. Levits leģitimizēja par margināļiem un baisiem nacionālistiem uzskatīto cilvēku redzējumu. Paldies viņam par to! Prieks, ka latviešu valodas tēma tagad ir latviešu sabiedrības un arī mediju dienaskārtībā.
Laikposmi, kad latvieši savā valodā jutušies psiholoģiski stabili, vēsturiski līdz šim bijuši neilgi — iespējams, arī tādēļ izrādām tik lielu nenoturīgumu iepretim krievu valodai un angļu valodai.
Daudz kas ir nokavēts mūsdienu Latvijā gļēvas un bailīgas valsts valodas politikas dēļ. Pašreizējie četrdesmitgadnieki uzauguši divvalodīgā valstī, neaizdomājoties, ka divvalodība izveidojusies padomju okupācijas dēļ, ka tā ir ilgas un pārprastas tolerances sekas. Jaunās paaudzes izpratne par latviešu valodu un tās nozīmi ir zema.
Šādu izglītības ainu līdzās citiem “panākumiem” pēdiņās ir nodrošinājusi pārsvarā partijas Vienotība vadītā Izglītības un zinātnes ministrija. Pārējās latviešu partijas valodas jautājumam vispār nepievērsa uzmanību vai - kā Nacionālā apvienība, kura ilgstoši vārdos pārstāv nacionālās vērtības – samiernieciski gļēvi, ar dažiem patīkamiem izņēmumiem tās biedru vidū, atkāpās politisko oponentu pārspēka priekšā bez nopietnas kaujas.
Lietas ir jāsauc to īstajos vārdos un atbildība jāuzņemas! Kļūdas jālabo!
Godājamie klātesošie! Rusifikācija ir ierocis, ar ko mūsu sabiedrība un iekšpolitika ietekmēta visus atjaunotās valsts pastāvēšanas gadus.
Ap gadsimtu miju, kad Ābrama Kļockina vadītā TV un radio padome piešķīra daudzās licences krievu radiostacijām Latvijā, arī Ukrainā sākās masīva mediju telpas krieviskošana. Latvija ir lielāka Krievijas plāna sastāvdaļa un to nevajadzētu aizmirst.
Par valsts valodas politiku un praksi Ukrainā lasiet Domuzīmes numurā, kas iznāks oktobra beigās.
Latviešu valoda iezīmē Latvijas valsts teritoriju. Un valoda ir vara. Kāda vara tad īsti pastāv Latvijas Republikā? Kādā valodā tā runā?
Latvijas lielā problēma ir relatīvisms un nenoteiktība. Arī valsts valodas politikas rāmējumā un tās īstenošanā.
Esošā valdība savā deklarācijā ir – nu tā, katram gadījumam – ierakstījusi apņemšanos saglabāt “latviskumu”, bet darīts tiek ļoti maz. Acīmredzot arī šajā jautājumā valdības locekļiem trūkst saprašanas. Vai arī trūkst gribas ieviest tā saucamo caurviju pieeju.
Ko šis projektu leksikā saveidotais termins nozīmē? To, ka tad, kad, piemēram, uzņēmējam ļauj uz terminētu laiku ievest 50 strādniekus no kādas citas valsts, uzreiz izdomā arī, kā šie 50 cilvēki jau pirmo nedēļu laikā apgūs sarunvalodas minimumu latviešu valodā. Un kurš par to maksās. Un kā valsts pārbaudīs, vai šis nosacījums ir izpildīts.
Ja spriež par lielu investīciju projektu – valodas jautājumam ir jābūt automātiski līdztiesīgi ietvertam pirmajos trīs punktos. Caurviju pieeja ir, kad latviešu valoda ir visur un vienmēr. Tā nav tikai divu ministriju – Izglītības un Kultūras ministriju ziņā. Latviešu valoda ir visu ministriju un visu iestāžu atbildības jautājums.
Labi domātus likumus mūsu valstī iegāž tas, ka netiek izdomāta likumu ieviešanas praktiskā puse. Kad netiek izdomāti bezkaislīgi kontroles un atbildības mehānismi. Tas ir politiķu neizdarītais darbs. Bet sīkumu valsts valodas politikā nav.
Pēdējā laikā arvien biežāk dzirdams, ka – lai nu tie likumi, kādi ir, bet dzīve ir dzīve, lai taču cilvēki runā, kā katrs spēj un grib. Šāds tiesiskais nihilisms ir bīstams.
Noslēgumā atkārtošu dažus konkrētus lielos priekšlikumus:
*nākamie 10 gadi ir jāpasludina par latviešu valodas desmitgadi,
*latviešu valodai izglītībā un zinātnē ir jākļūst par prioritāti un izglītības pamatu,
*skolās ir jāmaina pieeja latviešu valodas un literatūras mācīšanai,
*latviešu valodas skolotājiem ir jāmaksā dubulta vidējā alga.
Tie būtu absolūti nepieciešami ieguldījumi mūsu sabiedrības sekmīgākā attīstībā un nākotnē. Sabiedrība, kura nespēj kvalitatīvā valodā kvalitatīvi domāt, nespēj pilnvērtīgi pārvaldīt valsti. Mēs jau piedzīvojam, kā domāšana un runāšana par valsts lietām kļūst aizvien plakanāka un nevarīgāka.
Ir nepieciešama vērienīga, ilgstoša latviešu valodas un valsts valodas popularizēšanas programma. Piešķirsim beidzot paši savā valstī naudu paši savai valodai. Neviens cits to mūsu vietā nedarīs.
Rudīte Kalpiņa, literāte
