Lauzto dvēseļu dārzs

Baltijā senākā psihoneiroloģiskā klīnika Rīgā, ko savulaik dēvēja par Aleksandra Augstumiem, atzīmē savu 200. gadadienu

Ja gribat redzēt salauztu, sadragātu dzīvi, tad aizejat Sarkandaugavā uz valsts Aleksandra Augstumu slimnīcu garā vājiem. Tā ir vesela republika ar savu iekārtu, saviem iemītniekiem, savu «satversmi», tik tāla un sveša mums, bet tik cieši saistīta ar dzīvi. Tā par psihoneiroloģisko slimnīcu Rīgā 1927. gada vasarā rakstīja laikraksts Jaunākās Ziņas. Žurnālists bija iegriezies, kā pats saka, šajā sāpju «republikā», kur tobrīd ārstējās ap 350 slimnieku un viņus pieskatīja 120 cilvēku liels personāls.

Šoruden šai Baltijā vecākajai psihoneiroloģiskajai slimnīcai aprit 200 gadu. To atklāja 1824. gada septembrī pēc Krievijas cara Aleksandra I ukaza, lai radītu cilvēciskus uzturēšanās apstākļus garā vājajiem. Daudzus pēdējos gadus tā bija pazīstama kā Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrs, bet nupat pārdēvēta par Nacionālo psihiskās veselības centru, un to vairs nevar saukt par «sāpju republiku».

Pirms četriem gadiem ēku kompleksam novāca trīs metrus augsto žogu, kas kopš padomju laikiem to šķīra no pilsētas un cilvēkos radīja nevajadzīgus aizspriedumus. Tas bija īpaši nozīmīgi, jo licies, ka ieplūst svaigs gaiss, saka slimnīcas sabiedrisko attiecību speciāliste Silva Bendrāte. 7,6 hektārus plašo dārzu atvēra sabiedrībai, šogad atklāts jauns ambulatorais centrs Tvaika ielas malā, jūlijā pabeigta divu vēsturisko «dvīņu māju» pārbūve un renovācija. 

Kopā ar Bendrāti staigājam pa plašo parku. Slimnīca joprojām atrodas vēsturiskajā vietā — Ķeizardārza teritorijā. Šo stratēģiski nozīmīgo platību krievu cars Pēteris I savulaik bija noskatījis tirdzniecības ostas attīstībai un savai vasaras rezidencei, ko galu galā neuzbūvēja. «Šī ir mūsu sidraba birzs,» Silva saka par Himalaju baltmizas bērzu rindām abpus vecajai iebrauktuvei, kur padomju laikā pļavās noglabāti būvgruži. Pirms pāris gadiem klīnika saņēma 200 000 tulpju un krokusu sīpoliņu dāvinājumu, un tagad pavasaros garāmbraucējus Tvaika ielā priecē krāšņi ziedi.

Kopā ar ainavu arhitekti Ilzi Rukšāni izstrādāta Saulgriežu parka koncepcija, kas pamazām tiek īstenota dzīvē. No senā Ķeizardārza saglabājies vairs tikai viens no dīķiem, centrālā ieeja no Tvaika ielas un kāda neizmantota pagraba vieta. Ziemeļu kara laikā pirms trim gadsimtiem Krievijas cara feldmaršala Aleksandra Meņšikova uzbērtā skansts — kalna paaugstinājums ostas vērošanai un aizsardzībai — joprojām piesaista skatu ar milzīgajiem ozoliem kalna galā. Tieši no feldmaršala vārda radies vecais dziednīcas nosaukums Aleksandra Augstumi. 

Kalna gals ar vecajiem ozoliem tagad ir Jāņu dārzs, un tam līdzās atrodas 1906. gadā būvēta ēka — nemierīgo vīriešu nodaļa. Tā ir atjaunota, te uzturas abu dzimumu nemierīgie pacienti. Dažiem logiem priekšā vēl ir restes kā žalūzijas, lai pacientus pasargātu no sevis. Iekšpusē ēka renovēta, uz rokturiem braila raksts.

Veneriķi un bezgultnieki

No kopumā 22 Aleksandra Augstumu direktoriem īpaši nozīmīgs bijis pirmais iestādes vadītājs Oto Hūns, kas pirmais Krievijā un Latvijā sāka klasisko potēšanu pret bakām. Taču viņa darbības laiks slimnīcā bija īss.

Kad gandrīz 40 gadus vēlāk divu kilometru attālumā no Aleksandra Augstumiem izveidojās Sarkankalna psihiatriskā slimnīca (tagad tur ir Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca), kas rūpējās par akūtajiem pacientiem, klīnika attīstījās tās ēnā, uzņemot galvenokārt hroniski slimos.

Otrs nozīmīgs periods slimnīcas vēsturē bija starp Pirmo un Otro pasaules karu. Šajā laikā par direktoru kļuva Jānis Brants, aizrautīgs dermatovenerologs. 

Aleksandra Augstumos no sākotnēji piecām nodaļām šajā laikā saglabājās tikai vājprātīgo nams un venerisko slimību nodaļa, stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītāja Ieva Lībiete. Viņa norāda, ka Aleksandra Augstumos bija 240 gultas psihiatriskiem slimniekiem — neliels skaits salīdzinājumā ar blakus esošo Sarkankalna slimnīcu, kur tādu bija pāri par 800. Veneriskiem slimniekiem bija 120 gultasvietas.

Sarkankalna slimnīcā šajā laikā darbojās arī Latvijas Universitātes Psihiatrijas katedra, te bāzējās visa zinātne, kas Rīgā bija saistīta ar psihiatriju. «Toties Aleksandra Augstumu slimnīcai, kas vēsturiski tika saukta par garā vājo slimnīcu vai vājprātīgo slimnīcu, starpkaru periodā noteikti ir ļoti liela nozīme tieši veneroloģijā,» stāsta Lībiete. Slimnīcas direktors Brants te izveidoja modernāko seroloģisko laboratoriju Latvijā, kas 30. gadu beigās kļuva par Veselības departamenta centrālo laboratoriju.

Kāpēc veneriskās slimības bija jāārstē psihiatriskajā klīnikā? Aleksandra Augstumu slimnīcā šāda līdzāspastāvēšana bija vēsturiski noteikta. Tomēr 20. gadsimta sākumā tika atklāta kāda psihiatrijas un veneroloģijas kopēja problēma. Lībiete skaidro, ka viena no saslimšanām, ko vēsturiski uzskatīja par psihiatrisku, — progresīvā paralīze — patiesībā izrādījās sifilisa infekcijas vēlīna komplikācija. Tās ārstēšanai pagājušā gadsimta pirmajā pusē izmantoja tā saukto malārijas drudža terapiju, kura psihiatru vidū radīja optimismu, ka varēs ar laiku izārstēt visas slimības. Taču penicilīna atklāšana palīdzēja tikt galā ar sifilisa infekciju daudz vienkāršāk, saka Lībiete. Viņa stāsta, ka malārijas drudža terapijai bija savs labums, jo psihiatriju sāka pietuvināt pārējai medicīnai. Pirms tam tā vairāk bijusi kā pacientu uzraudzīšana un ieslodzīšana. Psihiatri pamazām no uzraugiem pārvērtās par ārstiem un sāka valkāt baltos virsvalkus.

Starpkaru periodā slimnīcas bija pārpildītas, stāsta Lībiete. Psihiatrisko pacientu skaits bija pieaudzis divarpus reizes. Aleksandra Augstumos daudzus sauca par bezgultniekiem, jo šie cilvēki uzturējās slimnīcā, bet viņiem nebija savas gultasvietas. Piemēram, 1938. gada nogalē slimnīcā bija 240 gultasvietas, taču uzņemti 347 pacienti. Tas nozīmēja, ka nakti viņi pavadīja improvizētās gultasvietās — gaiteņos, uz soliņiem, kur nu bija kāda brīva vieta.

Kas bija noticis? Lībiete min Ģintermuižas slimnīcas direktora Kristapa Neiberga savulaik doto situācijas raksturojumu: «Ne jau tamdēļ, ka būtu radušies uzplūdi garīgā saslimšanā. Bet dzīves apstākļi ģimenēs kā uz laukiem, tā pilsētās bija grozījušies, un vājprātīgie traucēja pārējos ģimenes locekļus darbā un dzīvē.» Pamatā visam tolaik bija nesakārtotā sociālā aprūpe un aprūpes iestāžu trūkums hroniskajiem pacientiem. Ne visi varēja atgriezties ģimenē, tāpēc turpināja dzīvot klīnikā.

Tieši tāda ir starpkaru psihiatrijas iezīme — slimnīcas kļuva aizvien vairāk pārpildītas, par spīti arvien jaunām gultasvietām. Latvija pamazām veidojās par urbanizētu un industrializētu zemi, un bija notikusi attieksmes maiņa pret garīgi slimajiem — viņi ir kaut kur jāievieto, nevis pašiem ģimenē ar to jātiek galā.

Traģēdija un mākslinieks

Starpkaru periods beidzās skumji. Otrā pasaules kara laikā nacistu vara nonāvēja daudzus psihiatriskos slimniekus. Vēsturniece Rudīte Vīksna veikusi aprēķinus, ka Latvijā nogalināti 2300—2400 pacientu.

1942. gada 14. aprīlī pienāca kārta 243 Aleksandra Augstumu pacientiem. Pēc citiem datiem, kopumā nogalināja 341 slimnieku. Starp Biķernieku mežā nošautajiem bija arī talantīgais gleznotājs, Vilhelma Purvīša līdzgaitnieks Pēteris Krastiņš, kurš 25 gadus no saviem 60 pavadīja Aleksandra Augstumos, jo sirga ar šizofrēniju. Klīnikā izveidotajā vēsturiskajā ekspozīcijā divās telpās redzami Krastiņa zīmējumi, arī pašportreti, kas atklāj slimības pēdas viņa sejā.

Kārtojot klīnikas arhīvu, atrasts psihiatrisko pacientu reģistrācijas žurnāls laikposmā no 1939. gada aprīļa līdz 1941. gada februārim, stāsta Silva Bendrāte. Tajā atzīmētas divas reizes, kad vācu okupācijas drošības policija «evakuējusi» pacientus, — 1942. gada 14. aprīlis un 22. oktobris. Žurnāls arī parāda, ka slimnīcas vadība 1940. un 1941. gadā centusies savus slimniekus aktīvi izrakstīt un nodot tuviniekiem. Saglabājušies direktora Branta parakstīti lakoniski paziņojumi ar aicinājumu piederīgajiem steidzami no slimnīcas izņemt radinieku, sīkāk nepaskaidrojot iemeslus. Var secināt, ka iestādē palika bezcerīgi slimie vai tie, kuriem nebija, kur atgriezties.

Mākslinieks Pēteris Krastiņš, kas sirga ar šizofrēniju

Neatbildētie jautājumi

Pēc Otrā pasaules kara Aleksandra Augstumus pārsauca par Valsts 1. psihiatrisko slimnīcu. Padomju varas laikā klīniku 40 gadus vadīja Zuzanna Sočņeva — spējīga organizatore, kas darbu klīnikā sāka 28 gadu vecumā. Viņas laikā mainījās arī slimnīcas ārstnieciskais profils, klāt nāca narkoloģija, vēlāk arī moderno atkarību ārstēšana. Te dakterēja ne tikai atkarību no alkohola vai narkotiskajām vielām, bet līdz pat Latvijas neatkarības atgūšanai 90. gadu sākumā populāra bija tā sauktā bada terapija.

Uzturoties klīnikā, cilvēki, it īpaši no kultūras jomas, centušies nomest lieko svaru. Sievietes parasti badojušās 15—20 dienas, vīrieši varējuši izturēt pat līdz mēnesim. Dienā bijis jāizdzer 1,5—3 litri šķidruma — ūdeni vai zāļu tējas. Kad bada terapiju likvidēja, jo maksāt par to no valsts budžeta bijis dārgi, pacienti vēl ilgi taujājuši par šo pakalpojumu.

Padomju okupācijas laiks saistās arī ar represīvās psihiatrijas izmantošanu, lai gan Latvijā nav bijušas tā sauktās čekas slimnīcas. Šis laikaposms psihiatrijā vēl gaida savus pētniekus, uzskata Lībiete. 

Līdz šim par šo tēmu publicēti viedokļi, nostāsti, memuāri, bet trūkst akadēmisku, starpdisciplināru pētījumu. Vienīgais zināmākais darbs ir LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas eksperta vēsturnieka Ulda Krēsliņa darbs par represīvo psihiatriju 60.—80. gados. Taču tas balstīts uz specifiskiem avotiem, piemēram, pretpadomju nodarījumos apsūdzēto un piespiedu ārstēšanai pakļauto Iļjas Ripsa, Ģederta Melngaiļa un Pētera Lazdas lietām. 

Krēsliņš konstatējis, ka tiesu psihiatriskās ekspertīzes īstenošanā tika iesaistīti vadošie psihiatrijas speciālisti, tajā skaitā arī Sočņeva. Vēsturnieks raksta: «1952. gadā Z. Sočņeva kļūst par Republikāniskā psihoneiroloģiskā dispansera Rīgā galveno ārsti, bet gadu vēlāk, 1953. gadā, — par Rīgas Republikāniskās psihoneiroloģiskās slimnīcas galveno ārsti, paliekot šajā amatā līdz pat Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanai. Nav šaubu, ka aiz tik straujas karjeras virzības stāvēja politisks uzstādījums: jaunajai padomju republikai bija vajadzīgi jauni padomju psihiatri. Tomēr tas, kāpēc starp citiem jaunajiem speciālistiem tika izvēlēta tieši Z. Sočņeva, paliek jautājums.»

Lībiete uzsver, ka jautājums par to, cik apzināti padomju psihiatri ir bijuši iesaistīti represijās, ir «globāls». Lai gan padomju vara bieži izmantoja psihiatrus savu mērķu sasniegšanai, šie ārsti vienlaikus slepus palīdzēja arī daudziem jauniem vīriešiem, kuri centās izvairīties no dienesta padomju armijā vai nosūtīšanas karā uz Afganistānu. Bendrāte citē pieredzējušo psihiatru Mintautu Cauni, kurš teicis — tas, kas nav dzīvojis padomju laikā, nekad nesapratīs, kas tolaik notika.

Bendrāte zina stāstīt, ka šogad pavasarī Nacionālais psihiskās veselības centrs Nacionālajam arhīvam nodevis vairāk nekā 24 tūkstošus pacientu medicīnisko karšu, kas aptver laikposmu no 1941. līdz 2006. gadam. Šie dokumenti gaida pētniekus.

Mūsdienās psihiatrijas speciālistiem ir jauni izaicinājumi, pacientu skaits nemazinās, bet ārstēšanas ilgums gan. Bendrāte zina stāstīt, ka visas pirmās simtgades laikā iestādē psihiatrijas pacientu bijis tikai 6500 — tagad gada laikā stacionārā ārstējas tikpat. Tomēr vidējais ārstēšanās ilgums ir ļoti sarucis — no 125 gultasdienām 1950. gadā līdz 24—26 šodien.

Nacionālajam psihiskās veselības centram tagad ir arī jauni mūsdienu sabiedrības raisīti ārstniecības izaicinājumi. Pirms pāris gadiem atvērtajā jaunajā Neirožu nodaļā tiek ārstēta trauksme, miega traucējumi un depresija. Šovasar renovētajās «dvīņu mājās» izvietota nozīmīga ārstniecības procesa daļa — Minesotas motivācijas programma ar atkarībām sirgstošajiem, Narkoloģiskās palīdzības dienesta ilgtermiņa farmakoterapijas programma ar metadonu, psihiatriskās palīdzības stacionāra nodaļa duālām un retāk sastopamām diagnozēm, kā arī informācijas centrs pacientu un viņu tuvinieku atbalstam, saziņai un mācībām. 

Pie mūsdienu specifikas pieder arī telpa klīnikas vēstures ekspozīcijā — fotogrāfs Aleksandrs Sokolovs attēlos tvēris modeli, kas sirga ar anoreksiju. Viņa svērusi 38 kg, bet uzskatījusi, ka svars vēl jāsamazina par trim kilogramiem. Stāstam gan esot laimīgas beigas.

Foto — Edmunds Brencis, Viesturs Jugs un no RPNC Vēstures un kultūras telpas pastāvīgās ekspozīcijas