Es peldēju par mums abiem!

Jevgeņijs pie sava ūdensmotocikla neilgi pēc viļņa trieciena, kas viņu iegāza jūrā. Fotografēja Sergo un nosūtīja to grupas tērzētavā, saucot pēc palīdzības. «Tālāk viss, kas varēja notikt slikts, arī notika,» saka Jevgeņijs.
Foto no personīgā arhīva

Jevgeņijs pie sava ūdensmotocikla neilgi pēc viļņa trieciena, kas viņu iegāza jūrā. Fotografēja Sergo un nosūtīja to grupas tērzētavā, saucot pēc palīdzības. «Tālāk viss, kas varēja notikt slikts, arī notika,» saka Jevgeņijs. Foto no personīgā arhīva

Jūlijā izklaides braucienā ar ūdensmotocikliem no Rojas līdz Roņu salai jūrā pazuda divi jauni vīrieši. Izdzīvoja tikai Jevgeņijs (37), un viņš pirmoreiz plašāk izstāsta, kas todien notika, lai līdzīgas kļūdas nepieļautu citi

Runāt par notikušo Jevgeņijs ir gatavs tikai tagad, gandrīz divus mēnešus pēc savas brīnumainās izglābšanās un drauga traģiskās bojāejas. Viņš dzīvo Jelgavā, tur arī tiekamies. Diena tveicīga, Jevgeņijam mugurā krekliņš, uz augšdelmiem joprojām redzami nospiedumi no pusgarā hidrotērpa piedurkņu malām. Pēc 16 stundu peldējuma āda bija noberzta līdz asinīm. Par piedzīvoto vēl ilgi atgādinās arī rētas uz kājām, viņš rāda, uzlokot bikšu staras. Tās palikušas pēc astoņas stundas ilgas maldīšanās pa salu. Fotografēties pagaidām nevēlas. Stāsta, ka par viņu interesējusies arī igauņu televīzija. Ļaušot filmēt tikai kājas. Arī uzvārdu lūdz nepublicēt, jo pēc traģēdijas nepazīstami cilvēki sūtījuši aizskarošas ziņas.

Braukšana ar ūdensmotociklu par Jevgeņija vaļasprieku kļuva pirms pieciem sešiem gadiem. Šīs izklaides cienītājiem izveidota grupa saziņas lietotnē WhatsApp. Tajā ir ap 40 dalībnieku. Ik pa laikam kāds ierosina doties kopējā izbraucienā pa ezeru, upi vai jūru. Parasti brauc 10—15 cilvēku grupa. Kompānija regulāri mainās.

Pavasarī tērzētavā radās plāns Zvejnieku svētkos aizbraukt no Rojas uz Roņu salu. Pieredzējušajiem braucējiem tas nešķita nekas sarežģīts. Kāds no grupas šo 40 kilometru maršrutu pirms tam bija veicis pat ar supdēli. «Mēs pagājušajā vasarā ar ūdensmočiem braucām arī pa Rīgas līci uz augšu,» piebilst Jevgeņijs. Tāpēc pieteicās šīsvasaras braucienam. To darīja ar cits jelgavnieks — Sergo Tvauri. Abi bija vienaudži, pazīstami kopš pusaudžu gadiem. Tagad viņus vienoja arī kopēja aizraušanās. Sergo bija lielais ūdensmocis, kas spēj attīstīt ātrumu līdz pat 110 kilometriem stundā, Jevgeņijam — mazais jeb sparks. Tas ir mazliet lēnāks.

Kāpēc lai būtu citādi?

Sestdienas, 13. jūlija, rītā uz braucienu netālu no Rojas sapulcējās 16 ūdensmotociklisti. Iepriekšējā dienā meteorologi brīdināja par nelabvēlīgiem laikapstākļiem: vēja brāzmām līdz 20 metriem sekundē. Dienas otrajā pusē prognozēja lietu, vietām stipras pērkona lietusgāzes un pat krusu. Bet brauciena dienas rītā ap septiņiem sinoptiķi jau brīdināja par krasām vēja brāzmām līdz pat 24 metriem sekundē. Pēc Boforta skalas, šāds vēja ātrums atbilst vētrai un nozīmē, ka jūrā veidojas garas putu klātas viļņu grēdas. Taču Jevgeņijs laika ziņas pirms braucieniem nekad nebija pētījis un nedarīja to arī šoreiz. «Mums vienmēr viss bija bijis labi. Cilvēks jau parasti nedomā, ka var būt citādi.»

Raksts turpināsies pēc reklāmas

Kāds no WhatsApp grupas dalībniekiem gan laika ziņas bija lasījis un brīdināja pārējos, ka jūrā gaidāmi viļņi. It kā ne pārāk lieli. Tas nevienu neuztrauca. Grupa devās ceļā ap pulksten 10. Brauciens vienā virzienā bija paredzēts aptuveni pusotras stundas garumā, ik pēc 7—10 kilometriem apstājoties un sapulcējoties vienkopus. Tātad pēcpusdienā visiem jau vajadzēja būt atpakaļ Rojā. Vakarā bija plānots apmeklēt Zvejnieku svētku balli.

Tobrīd laiks vēl bija salīdzinoši labs, tikai apmācies un pavēss. Viļņi ne pārāk augsti — ap 70 centimetriem, izbraukšanu jūrā atceras Jevgeņijs. Vienā brīdī viņa ūdensmotocikls ar priekšgalu neveiksmīgi atsitās pret vilni un pēc trieciena sāka darboties avārijas režīmā. Uzraksts displejā vēstīja, ka turpmāk varēs braukt ne ātrāk par 12 kilometriem stundā. Viņš pārāk neuztraucās, jo tālumā jau bija redzama sauszeme. «Labos laikapstākļos jūrā redzamība ir divdesmit kilometru,» Jevgeņijs piebilst. Taču izrādījās, ka spēkratam ir nopietnāks bojājums, tas sāka grimt.

Grupas dalībnieki, traucoties pa jūru, izvietojās milzīgā aplī apmēram 200 metru attālumā cits no cita. To, ka Jevgeņijam atgadījusies ķibele, pamanīja tikai Sergo un vēl viens puisis. Sergo piedāvāja Jevgeņija spēkratu aizvilkt līdz krastam, izmantojot stiprinājuma auklu. Trešajam puisim pateica, ka paši tiks galā un viņš var doties pie pārējiem. Jevgeņijs uzsēdās Sergo ūdensmotocikla aizmugurē, un abi lēnām devās krasta virzienā: «Visa tālākā notikumu ķēde gāja tā, ka veiksme nebija mūsu pusē.»

Atgadījās vēl viena tehniska liksta — kaut brauca ar ātrumu ap 10 km/h, aukla trūka un sabojāja Sergo spēkrata ūdensmetēju, kas nodrošina ūdensmotocikla kustību uz priekšu. Tajā brīdī pulkstenis varēja būt ap pusvieniem dienā. Sapratuši, ka pašu spēkiem krastā netiks, vīrieši centās sazināties ar grupas biedriem, lūdzot atsūtīt divus močus ar spēcīgām virvēm. Pirksti bija slapji, un skārienjutīgais ekrāns negribēja klausīt. Arī mobilā telefona zona vāja. Grupas biedri, kas jau bija tikuši līdz salai, palīgā saucienu saņēma ar pusstundas kavēšanos. 

Raksts turpināsies pēc reklāmas

Pēdējais snikerītis

Gaidot palīdzību, abi sēdēja uz Sergo ūdensmotocikla, bija labā noskaņojumā, jokoja un uz pusēm apēda pēdējo Snickers batoniņu. Pēkšņi nāca vilnis, kas vīriešus iesvieda jūrā. Viņi uzrāpās atpakaļ uz motocikla. Nāca vēl viens, atkal nosvieda nost. Tikmēr arī Sergo spēkrats sāka grimt. Abi saprata, ka jāpaliek ūdenī. Piezvanīt vai nosūtīt ziņu vairs nebija iespējams, jo pirksti slapji un telefona ekrāns vairs neklausīja. Abi nolēma, ka jāmēģina peldēt uz salas pusi pretī savējiem, vismaz būs siltāk: «Domājām, kāda starpība, kur mūs atradīs — pie močiem vai peldot.» Sergo paņēma pie sevis abu telefonus un pases.

Ūdens temperatūra bija ap 18 grādiem. Ūdensmotociklistiem mugurā hidrotērpi un glābšanas vestes. Hidrotērps palīdz ķermenim saglabāt siltumu un aiztur ūdeni. Sergo bija pilnais ar garām piedurknēm un līdz potītēm, Jevgeņijam — pusgarais. Sēžot uz moča, šķita, ka sala ir diezgan tuvu. «Bet tas bija acu apmāns,» tagad zina Jevgeņijs. Vēlāk ziņās tika vēstīts, ka nelaime notikusi aptuveni 10—12 kilometrus no krasta. Paši būdami ūdenī, zemi vairs nevarēja saskatīt, tikai divus torņus. Peldēja tajā virzienā. «Pirms divdesmit minūtēm mēs bijām jokojuši, bet tagad smiekli vairs nemaz nenāca,» Jevgeņijs atceras.

Grupas biedri, kas devās palīgā, viņus neatrada. Iepriekš nosūtītā lokācija zonas trūkuma dēļ bija kļūdaina. Apjaušot, ka saviem spēkiem biedrus neatradīs, brauciena dalībnieki pulksten 14.40 par notikušo informēja igauņu glābējus. Jūrā devās Jūras spēku kuģis, no gaisa teritoriju pārskatīja ar helikopteru un dronu.
Tika piesaistīti brīvprātīgie meklētāji. Latvijas Krasta apsardzes dienestu igauņu kolēģi informēja gandrīz stundu vēlāk — 15.30. Mūsējie uz notikuma vietu norīkoja Jūras spēku patruļkuģi Rēzekne.

Glābēji pazudušos meklēja galvenokārt uz Roņu salas ostas pusi, jo bija izskaitļojuši, ka viļņi viņus varētu nest šajā virzienā. Bet vīri bija nokļuvuši straumē, kas nesa pretējā virzienā. «Tā vieta ir tāda, ka viļņi bieži iet krustām šķērsām,» paskaidro Jevgeņijs.

Neilgi pēc pulksten četriem dienā aptuveni 13 kilometru no ostas glābēji atrada abus pusgrimušos ūdensmotociklus un Sergo melnbalto ķiveri. Tā viņam bija galvā, izbraucot no Rojas, redzams grupas biedru uzņemtā fotogrāfijā. Ja abi būtu palikuši «plunčāties» kaut kur tuvumā, šajā brīdī būtu izglābti. «To uzsvēra visi glābēji — šādā situācijā nedrīkst peldēt prom no peldlīdzekļa. Citādi cilvēkus atrast ir daudz grūtāk,» saka Jaroslava Tomaševiča. Viņa ir Sergo ģimenes draudzene un aktīvi organizēja pazudušā meklēšanu, kad operatīvie dienesti to jau bija pārtraukuši darīt.

Viss melns 

Tikmēr igauņi latviešu ūdensmotociklistiem bija pateikuši, ka drīz sāksies vētra un tad viņus no salas atpakaļ uz Roju vairs nelaidīs. Vai nu jābrauc uzreiz, vai jāpaliek, līdz tā beidzas. Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs informē, ka līdz pulksten 16 jūrā novērotas vēja brāzmas līdz 15 metriem sekundē. Divi no grupas dalībniekiem palika, pārējie — tātad vairs tikai 12 cilvēku grupa — devās mājup. Arī viņi Jevgeņiju un Sergo savā ceļā nesatika.

Tā kā cilvēku pie ūdensmotocikliem nebija, daudziem šķita, ka ļaunākais jau noticis. «Kāds draugs stāstīja, ka brauca mājās un viņam bira asaras,» saka Jevgeņijs. «Viņš domāja, ka mēs vairs neesam dzīvi.» Kaut jūrā sākās spēcīgs lietus un cēlās viļņi, abi vīri joprojām turpināja peldēt bākas virzienā. Vienu reizi redzēja pietuvojamies sarkanu glābēju laivu, tā esot varējusi būt apmēram 500 metru attālumā. Kliegt jūrā nebija jēgas, abi sāka māt ar rokām. Viļņos viņus neredzēja. «Abi bijām melnos hidrotērpos un ar melnām glābšanas vestēm,» Jevgeņijs stāsta un tagad saprot, ka tā bija liela kļūda. Licies, ka melns tērps un veste izskatās labāk nekā sarkanā vai oranžā krāsā. Nekad nedomāja, ka krāsai var būt dzīvības cena. «Tā kā bijām melni, varbūt izskatījās, it kā ronis būtu pabāzis galvu un atkal ieniris ūdenī.» Vairākas reizes redzēja arī lidojam helikopteru. Vienubrīd tas bijis pat 50 metru tuvumā, gaisā apstājies un tad aizlidojis, apgalvo Jevgeņijs.

Kādas ir domas un emocijas, kad šķiet, ka tūlīt tiksi izglābts, tomēr tas nenotiek, viņam grūti vārdos raksturot.

Sajūtot iespējamu medījumu, ap abiem peldētājiem sāka pulcēties kaiju bari. Jūras kraukļi planēja tik tuvu, it kā gribētu ieknābt. «Vai arī tos putnu barus glābēji neredzēja? Nevarēja iedomāties, ka tātad tur kaut kas ir?» aizdomājas Jevgeņijs.

Meklēšanas dienestu helikopteri parasti ir aprīkoti ar sensoriem, kas spēj noteikt siltumu izstarojošus objektus gan diennakts gaišajā, gan tumšajā laikā, skaidro Nacionālajos bruņotajos spēkos. Kad cilvēku meklēšana ar helikopteru notiek Latvijā, operācijai parasti piesaista Nacionālo bruņoto spēku vai Valsts robežsardzes lidaparātu. Operācijā pie Roņu salas iesaistīto helikopteru un tā aprīkojumu bruņotajos spēkos nevarot komentēt.

Igauņu glābēji mēģināja izmantot termokameru, informē Gaisa un jūras glābšanas koordinācijas centra vadītājs Tanels Rosenblads. «Taču viļņi bija tik augsti, ka ekrānā varēja redzēt tikai to virsotnes. Turklāt cilvēku ķermeņa temperatūra kritās, un virs ūdens atradās tikai viņu galva, kas termokamerai ir ārkārtīgi mazs noteikšanas punkts.»

Vadātājs

Sāka satumst, bet abiem vīriešiem joprojām nebija izdevies nokļūt uz salas. Sergo pūlējās uzturēt mundru garu abiem, taču pašam pamazām sāka izsīkt spēki. Redzot, ka draugam jaudas vairāk, ierosināja: lai Jevgeņijs ātri peld uz krastu un atved palīgus! Pats sekošot, taču lēnām. Pavadīja ar vārdiem: «Peldi, brāl!» Šo brīdi Jevgeņijs savā prātā pārcilājis neskaitāmas reizes. Varbūt nevajadzēja draugu atstāt? Varbūt vajadzēja mēģināt vilkt sev līdzi? Bet tad, visticamāk, būtu gājuši bojā abi, viņš spriež.

Cik varēja būt pulkstenis šķiršanās brīdī, Jevgeņijs skaidri nezina. Bija iestājies milzīgs nogurums, un tas nešķita svarīgi. Spriež, ka varbūt ap septiņiem vai deviņiem vakarā. Lai gan domāja, ka ceļš līdz krastam prasīs ne vairāk par divām trim stundām, krastā Jevgeņijs nokļuva tikai pirms sešiem no rīta. To viņš zina, jo viedpulkstenis uz rokas vēl nebija izlādējies.

Naktī peldēja tajā virzienā, kur spīdēja bāka. Drīz vien no aukstuma zobs uz zoba neturējās, kājas palika nejutīgas. Prāts vairs nespēja normāli funkcionēt, brīžiem rādījās halucinācijas. Kas deva spēku nepadoties? «Domāju par to, ka man jāatved palīdzība Sergo. Es peldēju par mums abiem!»

Jūtot, ka viļņi met prom no salas, Jevgeņijs saprata — katra apstāšanās prasīs pēc tam divreiz lielāku darbu, lai tiktu uz priekšu. Tas, ka mugurā bija peldveste, deva bonusu, jo vajadzēja tikai kustināt rokas un kājas. Fiziski viņš nekur īpaši netrenējas, peldējis vien tik, cik bērnībā un pusaudža gados, dzīvojot Lielupes krastā.

Speciālistu aprēķini rādīja, ka 18 grādu temperatūrā ūdenī var izdzīvot ne ilgāk par 7—8 stundām. Tomēr rīta agrumā pēc 16 stundām ūdenī Jevgeņijs izrāpoja krastā. Kājas bija nejutīgas, bezspēkā viņš nogulēja zemē aptuveni pusstundu. Kolīdz spēja piecelties, gāja meklēt cilvēkus. Kā par nelaimi, no jūras bija izkļuvis Roņu salas neapdzīvotajā pusē. Apkārt bija tikai purvs ar trīsmetrīgiem krūmiem. Pakāpjoties uz akmens, tālumā redzēja mežu un centās aizlauzties līdz tam. Gāja, gāja un nonāca atkal pie jūras. Mēģināja iet vēlreiz, atkal nesekmīgi. Bija piemeties vadātājs. Sala ir tikai 5,5 kilometrus gara un 3,5 kilometrus plata. Tomēr viņš neatlaidīgi turpināja iet. Kad slāpa, padzērās purva ūdeni.

Saļimst

Pēc astoņām maldīšanās stundām Jevgeņijam beidzot izdevās ieraudzīt kādas mājas. Saimniece uzreiz saprata, ka sētā ienākušais svešinieks ir pazudušais ūdensmotociklists. Pēc 2023. gada datiem, Roņu salā ir tikai 88 iedzīvotāji. Par notikušo visi bija informēti. Sieviete vispirms piezvanīja policijai. 

Bet kam vispirms zvanīja Jevgeņijs? «Savam draugam, pēc tam sievai.» Visus tuvāko cilvēku telefona numurus zina no galvas.

«Kad ķermenis saprata, ka esmu glābts, tas it kā izslēdzās,» saka Jevgeņijs. Kājas atkal kļuva nejutīgas. Saviem spēkiem nevarēja aiziet pat līdz saimnieces mašīnai, lai nokļūtu vietējā ārstniecības iestādē. Pirmās manipulācijas veica mediķis, kuru attālināti konsultēja daudz zinošāki kolēģi no «iekšzemes». Kaut Jevgeņijs nebija gulējis vairāk par diennakti, miegs nenāca. Tomēr atbraukušais glābējs pierunāja atpūsties, izstāstot gadījumu no savas prakses. Kāds cilvēks, kas arī ilgi bijis jūrā, ieraugot glābēju laivu, jau sapriecājies, ka ir izglābts. Kolīdz tika kuterī, viņam apstājās sirds.

Kad veselības stāvoklis bija stabilizēts, Jevgeņiju ar jahtu nogādāja Mērsragā. Nedēļu viņš ārstējās Jelgavas slimnīcā. Muskuļu tonuss normu pārsniedza 100 reizes. Bija cietušas nieres. Nevarēja ēst, jo sāļais jūras ūdens bija apdedzinājis muti un barības vadu, arī sejas ādu. Papildus tam mežā piesūcās divas ērces. Viena no tām inficēta ar Laimas slimību. «Tikai nesen beidzu dzert antibiotikas,» piebilst Jevgeņijs.

Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā neatceras, ka pēdējo 20—30 gadu laikā Latvijā būtu bijis kaut attāli līdzīgs izglābšanās gadījums. Varbūt vienīgi kāds pazudis ogotājs vai sēņotājs mežā pārlaidis nakti. Iesaka interesēties Valsts policijā. Šī iestāde apkopo datus par meklēšanā esošiem cilvēkiem, bet ne par to atrašanas apstākļiem, norāda policijas pārstāve Gita Gžibovska.

Sergo meklēšanu glābšanas dienesti pārtrauca divas dienas pēc pazušanas — 15. jūlijā pulksten trijos no rīta, jo, pēc aprēķiniem, pastāvēja ļoti maza iespēja, ka viņš vēl varētu būt dzīvs. Draugi un ģimene turpināja meklēšanu saviem spēkiem, jo ticēja, ka arī Sergo varētu būt izdzīvojis. Tomēr 30. jūlijā viņu atrada mirušu netālu no Garciema pludmales. Nāves cēloni noskaidro ekspertīze. 

Trīs padomi 

Tagad Jevgeņijs atgriezies ierastā dzīves ritmā. Stāsta, ka abi ūdensmotocikli joprojām ir uz salas un kādreiz vajadzētu aizbraukt pakaļ. Vai būtu gatavs jelkad atkal traukties pa jūru? «Jā, man nav bail no ūdens,» viņš saka. Tikai nākotnē vienmēr ievēros trīs šovasar gūtās mācības: vilkt spilgtu apģērbu un glābšanas vesti, pirms brauciena izpētīt laika prognozi un nodrošināties ar GPS iekārtu, kam ir SOS poga. Tā maksā 200—300 eiro un dod iespēju krīzes situācijā nosūtīt glābējiem precīzas atrašanās vietas koordinātas. Tā var palīdzēt ne tikai ūdenī, bet arī mežā, piebilst Jevgeņijs. 

Tikmēr Sergo radinieki tikušies ar Krasta apsardzes dienestu, aicinot mainīt noteikumus, lai spilgtas krāsas peldvestes ūdenssportistiem kļūtu par obligātu prasību. Patlaban obligāti ir tikai tajās iestrādāti atstarojoši elementi. Tāpat viņi domā, ka nepieciešams pastiprināt prasības ūdensmotocikla vadīšanas tiesību iegūšanai. «Šobrīd eksāmens notiek tiešsaistē, līdz ar to eksaminētājiem nav zināms, vai cilvēks vispār jelkad sēdējis pie tā stūres,» stāsta Sergo ģimenes draudzene Jaroslava Tomaševiča.

Lai varētu pārvietoties ar ūdensmotociklu, nepieciešams nokārtot atpūtas kuģa vadītāja apliecību, skaidro Mārtiņš Mālmeisters no Ceļu satiksmes drošības direkcijas. Jevgeņijam tāda ir. Ja paredzēts braukāt tikai iekšējos ūdeņos, eksāmenam var sagatavoties pašmācības ceļā. Savukārt spēkrata vadīšanai jūrā nepieciešams noklausīties speciālu kursu par drošību. Pārbaudījumu kārto pie datora Ceļu satiksmes drošības direkcijā. Tajā ietverti jautājumi gan par teoriju, kas jāzina transportlīdzekļa vadītājam ūdenī, gan par drošību.

Šo kārtību nav nepieciešams mainīt, uzskata Mālmeisters. CSDD ieskatā nelaimes gadījums aktualizējis citu problēmu — cik daudziem ūdensmotociklu vadītājiem vispār ir vadītāja apliecība? «Bieži organizācijas un uzņēmumi tos iznomā, nepārliecinoties, vai cilvēkam ir tiesības vadīt,» viņš saka. Cilvēkiem šķiet, ka tā ir izklaide, bet spēkrata jauda ir liela un «zināšanas bieži nav tik lielas, lai izvairītos no traģēdijas».

Jaroslava papildina, ka šis gadījums varētu likt aizdomāties arī jebkurai grupai, kas dodas ceļā, — tai arī vajadzētu uzvesties kā grupai. Vienam atbildīgajam vajadzētu būt priekšgalā, otram visus uzraudzīt no aizmugures un nevienu neatstāt nelaimē. «Jo, kā izrādījās, ar to, ka paliek viens, ne vienmēr ir pietiekami.» 

Bet Tanels Rosenblads no Igaunijas glābšanas centra iesaka pirms tālākiem braucieniem jūrā vienmēr informēt krasta glābšanas dienestus un iesaistīt pavadošo kuģi, lai nepieciešamības gadījumā palīdzību varētu sniegt pēc iespējas ātrāk.

Liktenīgais brauciens

 

 

Ieplānotais maršruta garums bija 40 kilometru. Mazie ūdensmotocikli brauc ar ātrumu līdz 80, lielie — līdz 110 kilometriem stundā. Tātad līdz Roņu salai varēja aizbraukt pat pusstundas laikā

20 stundas jūrā

13. jūlijs
10.00 Grupa izbrauc no Rojas
12.30 Apstājas Jevgeņija un Sergo ūdensmotocikli
14.00 Abi nolemj peldēt uz krastu
14.40 Pazudušos sāk meklēt igauņu glābēji
16.13 Glābēji atrod ūdensmotociklus un Sergo ķiveri
Laika posmā no pulksten 19 līdz 21 Jevgeņijs sāk peldēt uz krastu viens

14. jūlijs
5.40 Jevgeņijs izpeld krastā
14.00 Viņš sasniedz kāda vietējā iedzīvotāja mājas

 

Abus ūdensmotociklus glābēji atrada 13 kilometru attālumā no krasta un aizvilka uz Roņu salu. Tur tie atrodas joprojām. Foto no personīgā arhīva
Abus ūdensmotociklus glābēji atrada 13 kilometru attālumā no krasta un aizvilka uz Roņu salu. Tur tie atrodas joprojām. Foto no personīgā arhīva.

 

Līdzīgi raksti

Šitake sēņu audzētava barona Firksa bijušajā muižā

Kamēr strādāja algotu darbu, Andris Vjaksa atvaļinājumu vienmēr ņēma sēņu laikā. Tagad viņš sēnes audzē pats. Šitake sēnes

Kā horeogrāfe Līga Liberte bohēmu nomainīja uz dzīvi laukos

Dejotāja un horeogrāfe Līga Liberte stāsta par cīņu ar depresiju un to, kāpēc «Rīgas caca» pārvākusies uz dzīvi laukos

Roboti nāk!

Robotika ir viena no visstraujāk augošajām zinātnes nozarēm, izraisot gan apbrīnu, gan bažas — vai tiešām roboti iekaros pasauli? Un kā mēs ar tiem sadzīvosim?

Jo labāks laiks, jo vairāk traumu - reportāža no Bērnu slimnīcas

Pēdējās divas nedēļas Bērnu slimnīcas traumpunktā ierodas gandrīz 100 jaunu pacientu diennaktī. Vienas no smagākajām traumām gūtas, neuzliekot ķiveri un krītot no velosipēda vai skūtera

Jaunākajā žurnālā