Ilustrācija — Kristiāna Dimitere
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 4
Sv. Helēnas sala. 1815
Bija viena no tām parasti vējainajām dienām uz salas. Tikai reti saules stari izlauzās cauri miglas mākoņiem, toties knifofijas kā sabozušies papagaiļi aiz loga ziedēja neierasti koši. Longvudas virtuvē oda pēc kodīga sārma un citrona, ko pastiprināja vārīta ūdens tvaiks un kas drīz vien pilnībā izirdināja no rīta grauzdētās maizes rūgteno virmojumu gaisā. Virējas saplūktos zaļumus Margarēta bija iznesusi uz lieveņa, bažījoties, ka veļa pievilgs ar to neganti mežonīgo aromātu. Uzspraudusi svārkus, apsējusi dzeltenīgu priekšautu, viņa līkņāja ap veļas baļļu. Atbīdījusi aubi no pieres, ar plaukstas virspusi noslaucīja sviedrus, tad ar ierastu kustību uzbēra sāli tintes traipiem uz vīriešu kreklu piedurknēm. Atstiepusi smago katlu no plīts un salējusi ūdeni baļļā, sāka ikdienas mērcēšanu, beršanu, mīcīšanu, veltnēšanu, skalošanu, rullēšanu. Bija jāstrādā ātri, kamēr virtuvene Luīze ar savu izpalīdzi Helēnu nebija pārnākušas no ielejas un sākušas gatavot pusdienas. Margarēta klusi šausminājās, ka Augstdzimtības pantalletes varētu uzsūkt gatavoto ēdmaņu smaržekļus. Virtuvene Luīze bija maigas dabas angliete tāpat kā Margarēta, un viņas labi sapratās, bet reizēm, kad viņu darba pienākumi pārklājās, abu žesti kļuva asāki, lai bez vārdiem izrādītu neapmierinātību par otras pienākumu aizkavēšanu.
