Kara nonākšana Krievijā ir sekas pašu krievu rīcībai

Pēdējās dienās lasot viedokļu apmaiņu sociālajos tīklos par Ukrainas karaspēka ieiešanu Krievijas teritorijā, daži no manītajiem argumentiem vienkārši «norauj jumtu». Kas gan notiek to cilvēku galvās, kuri iedomājas, ka mūsdienu karš ir kā antīkās pasaules vai viduslaiku batālija? Vai tiešām viņi domā, ka var iezīmēt pašu izvēlētu karalauku, kurā notiks visa karadarbība, un tā nekad neizies ārpus šīm iedomātajām robežām? Gluži kā sniega kauja mājas pagalmā. Kāds absurds. Glupa utopija.

Latviešiem ir ļoti trāpīga tautas gudrība – ko sēsi, to pļausi. Proti, ja esi nolēmis pakarot kaimiņvalstī, rēķinies, ka karš var atnākt arī līdz paša mājām.

Krievijas iedzīvotājiem nav ne mazākā iemesla sašust, ka Ukrainas karavīri šobrīd nostiprina pozīcijas Kurskas apgabalā. Drīzāk viņiem būtu jābūt pateicīgiem, ka ukraiņi ļāva krievu civiliedzīvotājiem vairāk nekā divus gadus neizjust netālu notiekošā kara postu.

Taču nu šīs mierīgās dienas ir galā, un tas ir tikai loģiski. Nav tāda starptautiskā likuma, kas liegtu iebrukumu piedzīvojušajai valstij izvērst karadarbību ārpus savas teritorijas. Un arī jaunāko laiku cilvēces vēsture skaidri parāda, ka iebrucēja teritorijas postīšana ir normāla parādība. Atcerēsimies kaut vai Otro pasaules karu. Kad nacistu zābaki bija izbradājuši pusi Eiropas, sabiedrotie lika viņiem izjust nodarījuma sekas visskarbākajā veidā – aizejot līdz pašai Berlīnei un pamatīgi nopostot to. Krieviem jo īpaši patīk dižoties ar atmiņām par sarkanā karoga uzvilkšanu Reihstāgā 1945. gada maijā. Sarkanā armija nekautrējās pašā kara nogalē gandrīz 20 dienas intensīvi apšaudīt Berlīni, lai gan vāciešu spējas aizstāvēties bija pavisam niecīgas – liela daļa karotāju bija bērni un veterāni.

Ja nu kāds ir piemirsis, tad Krievija jau 2014. gadā iesāka šo konfliktu ar Krimas okupēšanu un karavīru iesūtīšanu Doneckas un Luhanskas apgabalos. 2022. gada februārī Kremļa tīkojumi pēc svešas zemes pārauga atklātā iebrukumā un vērienīgā karadarbībā. Tādēļ viss, ko šobrīd redzam, ir tikai un vienīgi šīs agresijas sekas, nevis no konteksta izrauts iebrukums.

Ņemot vērā šo vēsturisko situāciju, krieviem šodien nav pat morālu tiesību iebilst pret ukraiņu karavīru rīcību Kurskas apgabalā. Juridisku tiesību ir vēl jo mazāk.

Protams, viņi drīkst paniski brēkt pēc palīdzības un pieprasīt savai valdībai sodīt «iebrucējus», taču Ukrainai nav nekāda pienākuma atvilkt savus spēkus. Pēc tam, kad Krievijas armija ir pārvērtusi drupās Ukrainas austrumus, tā ir pelnījusi, lai līdzīgi notiek ar Krievijas rietumu apgabaliem.

Ja vien vēlētos, ukraiņi savu reidu varētu ciniski nosaukt par «speciālo militāro operāciju» ienaidnieka teritorijā, kuras mērķis ir neitralizēt raķešu izšaušanas vai dronu palaišanas infrastruktūru. Viņi pat varētu publiski raustīt plecus un noliegt, ka noticis iebrukums. Taču Ukrainai tas nav vajadzīgs. Vairs ne. Pēc divarpus gadus ilguša kara šāds pavērsiens nepārkāpj starptautiskās tiesības. Ikvienam ir tiesības aizsardzības nolūkos sist pretiniekam, un tagad ienaidnieku viņa teritorijā sit Ukraina.

Es gan īsti neticu, ka ukraiņu plānos ir pamatīgi nopostīt Krieviju vai aiziet līdz pat Maskavai. Otrais būtu pārāk riskants solis. Taču karadarbības pārnešana uz vismaz dažām Krievijas pilsētām sniegtu Krievijas iedzīvotājiem iespēju izdzīvot visu nepatīkamo emociju gammu, vērojot, kā gadiem ilgi veidotā dzīves vide dažās dienās pārvēršas krāsmatās. Kā saka, dots devējam atdodas.

Iespējams, skaudrā apziņa, ka karš jebkurā brīdī var sākties pašu sētā, liktu krieviem palielināt spiedienu uz Kremli meklēt izeju no neauglīgā kara. Un miera sarunu sākšana pašlaik patiešām ir Krievijas valdības ziņā. Kamēr viņi to nevēlēsies, nekas nenotiks.

Ja kāds domā, ka ukraiņi izvairās no miera sarunām, viņš nudien ir traks. Jūs patiešām domājat, ka ukraiņi vēlas karu? Domājat, ka visi šie puiši un meitenes vēlas mirt? Domājat, ka viņi nevēlas dzīvot mierīgu un laimīgu dzīvi, būt kopā ar savu ģimeni, redzēt, kā aug bērni un mazbērni? Diemžēl ukraiņiem pašlaik nav citas izvēles, kā vien karot. Cīnīties par savām mājām. Šī cīņa nebeigsies, kamēr vien iebrucējs nedosies prom.

Daudzi pasaulē joprojām nesaprot, ka Ukrainas sakāve ir terorisma, tirānijas un agresijas uzvara visā pasaulē. Ukrainas sakāve izraisīs jaunu karu, vardarbības un terora uzliesmojumu, kas skars arī mūs. Redzot nesodāmību un visatļautību, ļaunums tikai pieaugs.

Protams, sēšanās pie miera sarunu galda vēl nenozīmē, ka izdosies panākt taisnīgu kara izbeigšanu, kas ietver armijas pilnīgu atsaukšanu no okupētajām teritorijām, kara noziedznieku sodīšanu un kompensāciju izmaksāšanu, taču vismaz ukraiņiem būs savi trumpji, ko likt lietā sarunās par teritorijām. Sak, jūs ejat prom no Ukrainas austrumiem un Krimas, un tad dabūsiet atpakaļ Kursku, lai nākamo paaudžu bērnus varētu 9. maijā vest uz leģendām apvītās 1943. gada vasaras Kurskas tanku kaujas vietām un turpināt stāstīt propagandu par padomju karavīru varonību.

Autors ir zemessargs, profesors, polārpētnieks