Katrs desmitais

Kāpēc 27 tūkstoši jauniešu Latvijā nestrādā un nemācās?

Kaut kas ir nogājis greizi, uzrunājot deputātus Saeimas sesijas noslēgumā pirms Jāņiem teica Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, norādot uz 27 tūkstošiem jauniešu, kas nedz sēž skolas solā, nedz strādā. Ir nolēma noskaidrot, kas īsti ir šie jaunieši, kādi ir viņu problēmu cēloņi un kā valsts palīdz tikt uz ceļa?

Zvanu liepājniecei Andrai (18). «Hallo, kas runā?» pēc vairākiem signāliem viņa piesardzīgi atsaucas. Pirms pāris gadiem arī Andra negaidīti nokļuva statistikas ailē, ko apzīmē ar angļu valodas akronīmu NEET. Tie ir jaunieši, kuri nemācās, neapgūst arodu un nestrādā. Šobrīd Latvijā tādu ir 27 tūkstoši jeb 10% no visiem 15—29 gadus veciem iedzīvotājiem. Skaitlis ir liels, bet gadu gaitā sarūkošs — 2011. gadā šajā grupā bija pat 19% jauniešu.

Pirms desmit gadiem Izglītības ministrija izveidoja projektu Proti un dari, lai palīdzētu jauniešiem iegūt izglītību vai atrast darbu. Šajā laikā projektā iesaistīti 5206 jaunieši, un 76% gadījumu bijuši veiksmīgi — izdevies sākt mācības vai darbu.

Starp viņiem ir arī Andra. Projekts palīdzēja, kad viņa dažus mēnešus pēc iestāšanās tehnikumā bija pametusi mācības. Sekojot drauga mammas ieteikumam, sāka apgūt rūpniecības komercdarbinieka profesiju, taču meiteni tas nesaistīja. «Sēdēju stundās un neko nesapratu,» viņa atceras.

Andra saka paldies Proti un dari mentorei, kura četru mēnešu laikā veda viņu uz meistarklasēm un pulciņiem, iedrošināja izmēģināt ko jaunu. Tieši no tā Andra baidījās visvairāk. Tad pievienojās šūšanas pulciņam Liepājas Olimpiskajā centrā, nodarbībās pašuva bikškostīmu, svārkus. Saprata, ka šo prasmi vēlas apgūt nopietnāk. Tuvojās rudens, bija laiks iesniegt dokumentus tehnikumā. «Pamēģināju uz tērpu un stila speciālistu. Un mani pieņēma,» Andras balsī dzirdu prieku. Nu jau Liepājas Valsts tehnikumā pabeigts otrais kurss, vēl palikuši divi līdz diplomam. «Esmu ļoti pateicīga mentorei, viņa palīdzēja atrast to, ko vēlos darīt dzīvē,» Andra sirsnīgi saka.

Proti un dari palīdzēja arī Valteram (24). Puisis tehnikumā Rīgā pabeidza multimediju animēšanu. Jau studiju laikā viņš saprata, ka tas būs tikai hobijs, nevis naudas darbs. «Un tad man vienkārši pazuda interese par visu, īsti nezināju, ko darīt. Pirmspēdējā gadā tehnikumā palika vistrakāk, vienreiz mēģināju pakārties. Es to gandrīz izdarīju, bet beigās tomēr nevarēju,» Valters atzīstas. Jautāju, kāpēc viss tik tālu aizgāja.

«Kad nolēmu, ka negribu nodarboties ar animēšanu — ar šo vienu lietu, ko visu laiku pa īstam biju gribējis —, sapratu, ka neko vairs negribu,» viņš saka. Tobrīd vairs nav redzējis savai dzīvei nākotni. «Man bija tāds iespaids, ka parasti tipiskās darbavietās ir sūdīgi, nav naudas, algas kavējas, priekšnieks kliedz. Tāpēc man laikam bija bail.»

No ģimenes draudzenes uzzinājis par Proti un dari. Valteram sešus mēnešus palīdzēja ne tikai mentors, bet arī psihologs. Izdevās atrast darbu. Nu jau trešo gadu viņš strādā uzņēmumā, kurā taisa elektroniskos paneļus. «Viņi māca jaunos darbiniekus, arī darbavietā mentors ir blakus,» jaunietis stāsta, ka pieredzes trūkums nav bijis šķērslis.

«Iesaiste caur darba devēju prizmu ir jēdzīgākais, jo darba devējs ir ieinteresēts pieskatīt, lai jaunietis tik tiešām iegūst kvalifikāciju līdz galam, nevis — šodien gribu, rītdien vairs negribu,» uzņēmumu lomu izceļ arī Liene Voroņenko no Latvijas Darba devēju konfederācijas. Tāpēc viņa aicina valsts līmenī virzīties uz to, lai strādājošam jaunietim var atzīt kvalifikāciju, pat ja profesija apgūta uzņēmumā, nevis izglītības iestādē.

«Viņi slīd»

Problēmas rodas ne tikai jauniešiem ar atkarībām vai no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm. «Mums bijuši ar septiņu klašu izglītību un ar maģistra grādiem,» saka Kristīne Jaunzeme, kura strādā ar jauniešiem Liepājā. Centrālās statistikas pārvaldes datos redzams, ka problemātiskajā jauniešu grupā pusei ir vidējā izglītība — vispārējā vai profesionālā, bet 17% arī augstākā izglītība.

Viens no iemesliem, kāpēc jaunieši nespēj mācīties un strādāt, ir mentālā veselība, kas jūtami pasliktinājās pandēmijas laikā un arī Ukrainas kara ietekmē. «Ir jaunieši, kas dienām sēž mājās, nemācās, nestrādā un raud, jo nespēj tik viegli adaptēties kā pieaugušie.»

Liela problēma ir arī jauniešu neticība sev, motivācijas trūkums. Daļa pēc skolas apjūk, jo pašiem jāsāk kaut ko gribēt un darīt. «Jauniešiem šobrīd ir bail uzņemties atbildību. Viņi vairāk slīd,» novērojusi Ilze Vilciņa, kas vada programmu Siguldas novadā. Viņasprāt, vecākiem jau no mazotnes jāaudzina bērnos atbildīgums. «Jāradina pie kaut kāda režīma, jāveido pienākuma sajūta pret to, ko dari.»

Iekļauties darba tirgū jauniešiem nepalīdz arī sociālā sistēma, norāda Jaunzeme. Piemēram, jaunieši ar vieglu invaliditāti vai mentālās veselības problēmām varētu strādāt nepilnu slodzi, taču darba devējiem tas nav izdevīgi, jo sociālais nodoklis jāmaksā no pilnas minimālās darba algas.

Kādas citas pašvaldības pārstāve, kas lūdza viņas vārdu neminēt, piesauc arī valodas barjeru krievu jauniešiem. «Jaunietis it kā pabeidzis 9. klasi ar labām latviešu valodas sekmēm, bet viņam šo valodas zināšanu nav,» viņa komentē izglītības sistēmas realitāti.

Atsevišķs stāsts ir par jauniešiem no aprūpes iestādēm, kas pēc obligāto deviņu klašu pabeigšanas negrib tālāk skoloties. «Šī vide nemotivē jauniešus mācīties, līdz ar to viņi bieži vien degradējas.»

Projektā nonāk arī jaunas meitenes, kuras gaida bērnu, bet nekad iepriekš nav strādājušas, tāpēc nevar saņemt «māmiņalgu». Vilciņa stāsta, ka ir iespēja apgūt bērnu aprūpes kursus. «Lai pēc tam, kad bērns būs piedzimis, būtu sertifikāts, kas ļautu pieskatīt arī citu bērnus.» Ne tikai topošajām māmiņām, bet daudziem noderīgas ir arī autovadītāja tiesības, kas nākotnē var atvieglot darba meklēšanu.

Lai jaunietim varētu palīdzēt, svarīgākais ir iegūt viņa uzticību, uzsver visi aptaujātie. Divi trīs mēneši ir minimums, lai palīdzētu, saka Viola Korpa no Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras, kas atbild par projekta īstenošanu. Jo īsāku laiku jaunietis bijis bez darba vai skolas, jo vieglāk ar viņu strādāt. Tiem, kas ilgstošāk bijuši sociālajā izolācijā, vajadzīgi seši vai pat deviņi mēneši. Izšķiroša ir individuāla pieeja. «Saprast, kas tieši viņu interesē, kādas ir viņa problēmas, un palīdzēt.» Projekts turpināsies, nākamo četru gadu laikā plānots atbalstīt vēl vismaz 1895 jauniešus.

Taču valstī nav precīzu datu, cik katrā pašvaldībā ir jaunu cilvēku, kas nemācās un nestrādā. «Mums ir tikai šis lielais skaitlis — 27 tūkstoši,» Korpa norāda uz Centrālās statistikas pārvaldes datiem. Iemesls slēpjas metodē, kā šos datus iegūst.

Kā skaitām?

Centrālā statistikas pārvalde ik gadu darbaspēka apsekojumam izveido mājokļu izlasi un sazinās ar tajā iekļautajiem cilvēkiem — pa telefonu, elektroniski vai apmeklējot dzīvesvietā. Viņiem uzdod dažādus jautājumus, arī par nodarbinātību un izglītību.

«Izlase ir pavisam maza daļiņa no visiem iedzīvotājiem, mēs nepajautājam pilnīgi katram jaunietim, vai tu šobrīd strādā vai mācies,» metodi izskaidro Ruta Beināre, Centrālās statistikas pārvaldes eksperte. Pērn gada laikā apzināti 4386 respondenti vecumā no 15 līdz 29 gadiem. Iegūtos rezultātus vispārina un attiecina uz kopējo jauniešu skaitu.

Izlasē iekļauj pastāvīgos Latvijas iedzīvotājus. Arī tad, ja jaunietis devies studēt uz ārzemēm, bet periodiski gada laikā ierodas Latvijā, viņu iekļauj respondentu lokā. «Tāpat, piemēram, jūrnieki uz ļoti ilgu laiku dodas jūrā, bet mēs joprojām varam uzskatīt viņus par Latvijas iedzīvotājiem, jo viņi šeit vēlas dzīvot,» skaidro Beināre. 

Taču ir grupas, kas izlasē netiek iekļautas, piemēram, jaunieši, kas dzīvo sociālās aprūpes iestādēs, jo dati tiek vākti par privātajām mājsaimniecībām. Labklājības ministrijas dati rāda, ka pašlaik sociālās aprūpes iestādēs uzturas 553 bērni, lielākā daļa vecumā no 13 līdz 17 gadiem.

Beināre uzsver, ka izlases veida apsekojumi ļauj novērtēt patieso situāciju darba tirgū, tajā skaitā neredzamo nodarbinātību, par kuru netiek maksāti nodokļi. Sākot darba gaitas, jauniešiem tas esot īpaši aktuāli, jo pirmā darba pieredze mēdz būt neformāla.

Darbaspēka apsekojums notiek visās ES valstīs pēc vienotas metodes. Latvijā situācija ir tuvu vidējai Eiropā, kur 11% no kopējā jauniešu skaita nemācās un nestrādā. Ar sliktākajiem rādītājiem izceļas Rumānija, kur šādu jauniešu ir 19%, bet Itālijā un Grieķijā 16%. Arī Lietuva ir saraksta augšgalā. Zemākais rādītājs ir Nīderlandē — tikai 5%.

Jaunieši 15—29 gadu vecumā, kas nestrādā un nemācās

Tūkstošos

Avots: Centrālā statistikas pārvalde