Ilustrācija — Deniss Kurlikovs
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 3
— Sveiks, Kamil!
Vai biju labi sadzirdējis?
— Sveiks, Kamil!
Laikam skatījos uz viņu kā uz rēgu, tomēr pazinu uzreiz. Jo viņš izskatījās uz mata kā fotogrāfijās internetā, kad pirms gadiem biju viņu gūglējis. Toreiz mani ne jau tik ļoti interesēja, kas drāž manu sievu. Tomēr bija sajūta, ka man «jāliek viņam trūkties», jo esmu to parādā kaut kādam savam vīra godam. Mani atturēja viņa pleci, bet galvenokārt pārliecība, ka viss iekustētos un to vajadzētu risināt. Risināšanai gan jau izsenis te ir citi cilvēki, tādas lietas principā atstāju pieaugušo, tas nozīmē — Barboras ziņā. Taču mana sieva paziņoja, ka negrasoties neko mainīt, jo nevēloties bērniem izpostīt mājas, es īstenībā no viņas pat neko citu nevēlējos, mēs vienojāmies par «brīvām attiecībām», un dzīve ritēja tālāk. Viņa pārāk neapgrūtināja mani ar saviem sānsoļiem, tikai šad tad vakaros kaut kur nozuda, un ar laiku visa šī lieta kļuva par kaut ko miglainu aiz manas izbalējušās ikdienības horizonta, ko es īstenībā pārstāju uztvert. Taču pēkšņi tā vairs nebija migla. Gluži otrādi — piepeši tas bija kas ļoti konkrēts, augumā metru deviņdesmit, padusē tam bija motocikla ķivere, tas stāvēja man durvīs, vēlās man virsū, to nevarēja apturēt.
