Ticot uzvarai.* Starp dzīvajiem un mirušajiem

Ukraiņu brīvprātīgais Oleksijs Jukovs nodarbojas ar frontē kritušo karavīru līķu savākšanu, lai tos būtu iespējams atdot tuviniekiem

Divarpus gadu laikā Oleksija izveidotā vienība no kauju zonām izvedusi vairāk nekā 1500 kritušo.
Foto no personīgā arhīva

Es savācu visus kritušos, jo man tas ir ne tikai cilvēka ķermenis, runa ir arī par dvēseli, saka Oleksijs Jukovs. Burtiski dažas dienas pirms mūsu sarunas viņš apmeklējis kara lauku pie Kleščejevkas ciemata — tas atrodas netālu no okupantu sagrābtās Bahmutas. Riskējot ar dzīvību, Oleksijs kopā ar citiem brīvprātīgajiem iznesa piecu vīriešu mirstīgās atliekas. Pēc tam noskaidrojās, ka četri no šiem kritušajiem ir krievu karavīri. Pēc pazīmju aprakstīšanas tie tika nogādāti morgā, bet informācija pārsūtīta Ukrainas Aizsardzības ministrijai, kura ir atbildīga arī par kritušo karavīru mirstīgo atlieku apmaiņu ar Krieviju.

Ar karā kritušo meklēšanu Oleksijs sāka nodarboties jau 2014. gadā, pievienojoties brīvprātīgo grupai Melnā tulpe. Tā tika izveidota pēc smagām kaujām pie Ilovaiskas mazpilsētas Doneckas apgabalā. Krievijas atbalstītajiem bruņotajiem separātistiem izdevās aplenkt Ukrainas armijas vienības, un šajā «Ilovaiskas katlā» dzīvību zaudēja vairāki simti ukraiņu.

Kad 2022. gada februārī sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums, Oleksijs nodibināja savu vienību Placdarms ar duci brīvprātīgo. Šo divarpus gadu laikā viņiem no kauju zonām izdevies izvest vairāk nekā 1500 kritušo — gan savus tautiešus, gan iebrucējus. Parasti to dara armija, taču ne vienmēr tā gatava riskēt intensīvo apšaužu dēļ. Ja vien tas iespējams, palīgā dodas Placdarms.

Vēstules no aizsaules

Lai identificētu kritušos, viņi pārbauda personīgās mantas. Oleksijs atceras, ka kāda miruša krieva pasē bija salocīta lapiņa ar mammas novēlējumu: «Lai Dievs tevi svētī, mans dēls!» Un blakus ielikts ikonas attēls. Pats karavīrs bija sācis rakstīt vēstuli: «Sveiks, tēti! Kā tev klājas? Man klājas labi…»

Kādam citam nogalinātajam uz atpazīšanas zīmes bija citāts no angļu rakstnieka Kiplinga Džungļu grāmatas: «Šīs būs izcilas medības.» Varbūt šis okupants nemaz nezināja pilnu citātu, prāto Oleksijs. «Šīs būs izcilas medības, taču daudziem tās būs pēdējās,» grāmatā saka vilks Akels.

Bieži vien nepatīkamas sajūtas brīvprātīgajiem rada rokas pulksteņi, kuri turpina tikšķēt, kad to īpašnieks vairs nav dzīvs jau ilgu laiku.

Pirmo reizi Oleksijs ar kritušu karavīru meklēšanu sastapās pusaudža gados, kad pievienojās ekspedīcijai, kura centās apzināt Otrā pasaules kara laikā nogalināto atdusas vietas. Viņš ir dzimis Doneckas apgabala pilsētā Slovjanskā, kur pirms pašreizējā kara dzīvoja vairāk nekā 110 tūkstoši cilvēku. Jau pusaudža gados sāka aizrauties ar sportu, un tagad ir sporta meistars taizemiešu boksā. Izveidoja savu sporta klubu un kļuva par šī sporta veida federācijas vadītāju.

Uz dzīvības un nāves robežas

Tieši Slovjanskas apkaimē Oleksijs ar citiem brīvprātīgajiem sāka meklēt kritušos 2014. gadā — toreiz viņa dzimtā pilsēta bija viens no Ukrainas armijas un Igora Girkina vadīto separātistu sadursmju epicentriem. 

Reiz pats tikai par mata tiesu izglābās no nāves. Kādā saulainā jūnija dienā viņš bija ceļā uz mājām, kad pēkšņi ceļu nobloķēja cita automašīna ar vairākiem bruņotiem vīriem.

«Tas ir viņš! Pilnīgi noteikti viņš! Pako tik iekšā!» esot kliedzis viens no separātistiem. Iekaustīto Oleksiju aizveda uz vietējo Ukrainas valsts drošības dienesta ēku, kurā tobrīd jau saimniekoja pašpasludinātās Doneckas tautas republikas teroristi. Oleksijam nolasīts rīkojums par nāvessoda izpildi, atsaucoties uz Staļina rīkojumu no Otrā pasaules kara laikiem.

«Puiši, tas tiešām ir rīkojums no 1941. gada!? Jūs pilnībā esat prātu zaudējuši?» iesmejoties esot jautājis gūsteknis. Atbilde bijusi vairāki spēcīgi sitieni pa vēderu. Pēc tam viņš izvests uz ielas, lai nošautu. Pavisam negaidīti sākusies Ukrainas Bruņoto spēku artilērijas apšaude, un bruņotie separātisti salēkuši ierakumos pie drošības ēkas. Kad apšaude pierimusi, teroristi beidzot nolēmuši pārmeklēt Oleksija mantas, atraduši telefonu un uzspieduši pēdējo numuru, uz kuru viņš bija zvanījis. Atbildējis kāds cits separātists, ar kuru Oleksijs bija vienojies par kārtējo mirstīgo atlieku apmaiņu. «Mēs te vienu nelieti sagrābām! Spiegu! Tūlīt tiksim ar viņu galā!» sacījuši Oleksija sagrābēji. Taču sazvanītais separātists esot reaģējis diezgan negaidīti: «Ko jūs, idioti, darāt! Viņš ir meklētājs! Kad jūsu pašu līķi kaut kur mētāsies, viņš būs vienīgais, kas tiem atnāks pakaļ. Lieciet viņu mierā, debilie!»

Pēc šīs sarunas Staļina laika rīkojuma izpilde «atcelta» un Oleksijs atbrīvots.

Pēc šī incidenta Oleksijs vēl vairākas reizes nonācis situācijās, kad bijis uz dzīvības un nāves sliekšņa. Piemēram, 2022. gada septembrī viņš tika smagi ievainots mīnas sprādzienā, kad no okupantiem nesen atbrīvotajā Harkivas apgabalā meklēja kritušos kādā mežā. Lēnām virzoties uz priekšu, Oleksijs saklausīja kājnieku mīnas elektrodetonatora klikšķi un nekavējoties atlēca atpakaļ, atvirzoties tālāk no sprādziena epicentra. Šrapneļi ietriecās kājās un sejā. Kolēģi sniedza pirmo palīdzību un aizveda uz slimnīcu. Kāju brūces nebija kritiskas, taču viņš ir zaudējis vienu aci, ko tagad aizvieto protēze.

Traģiskāks incidents notika 2023. gadā, kad uz mīnas uzbrauca Placdarma automašīna — notikuma vietā mira 21 gadu vecais brīvprātīgais Deniss Sosnenko.

«Dvēseles mums uzticas»

Vienība Placdarms ir sadalīta divās grupās. Viena meklē līķus frontē, otra tos apskata, apraksta un nogādā morgā. Šis darbs tiek apmaksāts no ziedojumiem.

«Dažreiz mēs strādājam 100—200 metru attālumā no ienaidnieka pozīcijām,» stāsta Oleksijs, «reiz pat iebraucām okupētajā teritorijā.» 

Šis emocionāli smagais darbs ir ietekmējis viņa uzskatus. «Tagad es vairāk sliecos uz pagānismu. Kamēr ķermenis nav apglabāts, dvēsele netiek no tā vaļā. Tāpēc ķermenis ir jānogādā mājās, lai dvēsele varētu atdzimt no jauna.»

Sēru vēsts

Pērn janvārī Ir rakstīja par šo ukraiņu pāri — arhitekti un fotogrāfu. Arsens Fedosenko jau pirmajās dienās pēc Krievijas iebrukuma devās uz armijas iesaukšanas punktu un nonāca mobilizēto žurnālistu grupā. «Reizēm mani kadri kļūst par varoņu pēdējiem portretiem. Fotogrāfijas nepasargā no lodēm, bet var pasargāt no aizmirstības,» Arsens teica par savu darbu frontē. Diemžēl 10. jūnijā Arsens pats ir kritis Harkivas apgabalā. 

*Rakstu sērija Ticot uzvarai pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas finieris atbalstam. #KopāParUkrainu