Ticot uzvarai.* Sirds aicinājums • IR.lv

Ticot uzvarai.* Sirds aicinājums

Anastasija Fomičeva Sorbonas universitātē aizstāvējusi disertāciju par ukraiņu brīvprātīgajiem. Foto no personīgā arhīva
Anastasija Ringis, speciāli Ir

Anastasijai Fomičevai (30) ir Francijas pase, taču viņas sirds pieder dzimtajai Ukrainai. Jaunā sieviete nesen aizstāvēja disertāciju par brīvprātīgo bataljoniem, kas cīnās par modernu Ukrainu. Arī viņa pati bija kļuvusi par frontes mediķi

Anastasijai Fomičevai bija tikai trīs gadi, kad viņas māte nolēma pamest Ukrainu. 90. gadu vidus Ukrainā bija grūts laiks — vecās institūcijas bruka, bet jaunas un demokrātiskas vēl nebija izveidotas. «Jauna sieviete, kura visapkārt redzēja reketu un korupciju, nejutās droši,» Anastasija pamato savas mātes lēmumu.

«Man bija septiņi gadi, kad mums piešķīra Francijas pilsonību, un visi apkārtējie teica — tagad tā ir tava valsts! Bet es joprojām jutu, ka esmu tur viešņa,» stāsta Anastasija, kura franču valodu uzskata par dzimto. Viņa labi runā arī angļu valodā, mazliet — krieviski un pavisam slikti pagaidām pārvalda ukraiņu valodu.

Viņa mīl franču kultūru, tajā skaitā literatūru, un labi pārzina franču kino. Iespējams, pat labāk nekā ukraiņu kino. Tajā pašā laikā visu laiku ir uzstājusi, ka viņas identitāte ir ukrainiete.

Anastasijai bija 11 gadi, kad 2004. gadā viņas dzimtenē sākās tā dēvētā Oranžā revolūcija, bet 2012. gadā viņa uzmanīgi sekoja notikumiem, kad toreizējais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs vajāja un ieslodzīja bijušo premjerministri Jūliju Timošenko. «Visi šie notikumi mani tik ļoti ietekmēja, ka es sāku arvien padziļinātāk interesēties par tur notiekošo.»

2012. gadā viņa iestājās Sorbonnas universitātē Parīzē, izvēloties studēt starptautiskās tiesības.

Kad 2013. gadā Ukraina piedzīvoja nākamo pilsonisko revolūciju — Cieņas revolūciju, Anastasija bija pārsteigta, ka viņas vienaudži tik aktīvi iestājas par demokrātiskām vērtībām, piemēram, vārda brīvību un cilvēktiesībām. «Kaut kas tāds 18—19 gadus veciem studentiem Francijā šķiet pašsaprotams. Un tieši tad es sapratu, ka vēlos pievienoties ukraiņu kustībai, jo demokrātija jāizcīna, to neviens nedāvina.»

Kad 2014. gadā Krievija nelikumīgi okupēja Krimu, jaunā studente secināja, ka līdzšinējā starptautisko tiesību sistēma vairs nedarbojas. «Nav jēgas mācīties vecās pieejas, ja ir jāveido jaunas starptautiskas institūcijas, kas būtu atbildīgas par drošību, tāpēc es nolēmu mainīt studiju virzienu un pārgāju uz politoloģiju.» Tolaik viņa pirmo reizi iesaistījās arī ukraiņu diasporas organizētajās ielu akcijās Ukrainas atbalstam. Šo protestētāju vidū bija arī slavenais operdziedātājs Vasiļs Sļipaks, Parīzes Nacionālās operas solists, kas Francijā dzīvoja kopš 1996. gada. Kad Krievija sāka militāri atbalstīt separātistus Luhanskas un Doneckas apgabalā, operdziedātājs iestājās ukraiņu brīvprātīgo bataljonā. Šāda rīcība ļoti aizkustināja arī Anastasiju.

Disertācija kaujas laukā

Tajā pašā laikā savā katedrā Sorbonnā viņa arvien biežāk dzirdēja runas par «ukraiņu nacistiem». Anastasija izlēma, ka labākais veids, kā viņa personīgi var apkarot šādu propagandu un vēstures faktu sagrozīšanu, ir izpētīt brīvprātīgo kustību fenomenu Ukrainā. 2017. gada decembrī viņa pirmo reizi devās uz austrumu fronti, lai savāktu materiālus pētnieciskajam darbam. Luhanskas apgabala mazpilsētā Popasnā viņa iepazinās ar taktiskās medicīnas bataljonu Gospitaļjeri un sāka sekot šo brīvprātīgo darbam — civiliedzīvotāju un ievainotu karavīru evakuācijai, it īpaši pirmās palīdzības sniegšanai tā dēvētajā zelta stundā (sniedzot tūlītēju medicīnisku palīdzību pēc smagas traumas, palielinās pacienta izdzīvošanas izredzes).

Kad Anastasija no frontes atgriezās Kijivā, viņa nolēma arī pati iziet taktiskās medicīnas kursu un jau pēc diviem mēnešiem devās uz savu pirmo rotāciju mediķu bataljonā.

«Tas bija vislabākais veids, kā izpētīt mani interesējošo tēmu. Visi man līdzās esošie cilvēki bija brīvprātīgie, kuri paši bija ieradušies aizstāvēt savu valsti.»

Intervēt cilvēkus bija viegli, un pirms atgriešanās Francijā viņa savāca daudz informācijas. Taču problēmu radīja disertācijas darba vadītājs, kurš vairākkārt atmeta sagatavoto materiālu, pieturēdamies pie saviem vecajiem uzskatiem par «ukraiņu ekstrēmistiskajiem nacionālistiem».

Kad 2022. gada 24. februārī sākās Krievijas plaša mēroga iebrukums Ukrainā, Anastasija apturēja disertācijas izstrādi, sakravāja somas un jau 27. februārī ieradās Kijivā. Sazinājās ar mediķu bataljonu un tika nosūtīta uz netālo Hostomeļu, kur piedalījās ievainoto izvešanā no kauju zonām.

Nākamo pusgadu viņa pavadīja dažādās frontes daļās Kijivas apgabalā, kā arī Severodoneckā un Lisičanskā valsts austrumos. Tā paša gada septembrī, dodoties misijā pie Hersonas, Anastasija tika kontuzēta. Gūstot galvas traumu, viņa cita starpā uzreiz atcerējās savu draugu operdziedātāju Sļipaku, kura militārais segvārds bija Mīts. Viņš krita 2016. gadā. «Apziņa, ka nāve var būt pavisam tuvu, mani pamudināja pabeigt disertāciju pēc iespējas ātrāk,» viņa stāsta.

Jauno darbu, kura vadību pārņēma Otavas Universitātes Politikas zinātņu katedras vadītājs, atzina par labāko šāgada kursā. «Īsumā mans darbs ir par to, kā brīvprātīgie aizstāj daudzas valsts funkcijas, tādā veidā piedaloties Ukrainas valsts veidošanā,» skaidro Anastasija. Un piebilst: «Es ticu Ukrainai, jo šī valsts ir kā jaunuzņēmums. Tā ir atvērtā koda sistēma. Un tajā aktīvi rosās visi šie neformālie politiskie aktīvisti, kuri savu dzīvi nespēj iedomāties bez brīvas Ukrainas. Tieši tas man dod ticību savai valstij.»

Tagad — pēc disertācijas aizstāvēšanas un 28 ārzemēs nodzīvotiem gadiem — Anastasija Fomičeva ir nolēmusi atgriezties Ukrainā, lai iesaistītos reformu procesos. Viņa vadīs nevalstisku organizāciju Ukrainas eirointegrācijai.

*Rakstu sērija Ticot uzvarai pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu

Anastasija frontē kopā ar citām taktiskās medicīnas bataljona kolēģēm. Foto no personīgā arhīva

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu