Klusēšana

Liepājas teātra izrāde Tēvs klusums — pieskaršanās traumatiskām sāpēm

Vai spējat iedomāties, ka jūs neinteresē izrāde, kas sola mazliet baumu, mazliet asaru, daudz mūzikas un lieliskus aktierdarbus? Nespējat? Es arī ne. Tāpēc Valtera Sīļa jauniestudējums Tēvs klusums, kas tapis pēc dramaturģes Rasas Bugavičutes-Pēces lugas, noteikti patiks daudziem.

Izrādei ir divas daļas — koncerts un balle. Viens no galvenajiem varoņiem — Tēvs — ir slavens kordiriģents, kurš svin jubileju. Kultūras nama vadītājas Regīnas (aktrise Anda Albuže) pieteikts, uz skatuves uznāk jauktais koris Laiks (mākslinieciskā vadītāja Ilze Balode, dziedātāju rindas papildinājuši Liepājas teātra aktieri), pēc mirkļa — arī Maestro.

Pirmais cēliens ir svētku koncerts ar īsām intermēdijām, kurās Ģirta Krūmiņa spēlētais Tēvs stāsta jokus no dzīves un sasaucas ar viesiem zālē (virsdiriģents Ringolds — aktieris Kaspars Gods). Koris dzied. Jāņu vakars, Mazs bij’ tēva novadiņis, Lokatiesi, mežu gali… Dzied labi, publika zālē sirsnīgi aplaudē. Un viss būtu gluži kā koncertā, ja laiku pa laikam neielauztos kāda balss no malas.

Aktrises Agneses Jēkabsones spēlētā Maija sēž zālē, un viņas iekšējā monologa daļas mēs vispirms dzirdam skaļruņos, pēc kāda laika viņa uziet uz skatuves un pat ieplūst (vismaz mēģina) korī. Maija te ieradusies, lai apsveiktu Tēvu, kuru satikusi tikai reizes trīs. Viņa paliks arī uz balli, kurā iepazīsies ar pusmāsu Madaru (Laura Jeruma) un tēva sievu Līgu (Inese Kučinska), mocīsies pretrunās, klausoties daudzos jubilāram veltītos sirsnīgos vārdus, kas acīmredzami neatbilst viņas pieredzei. Un mēģinās satikties ar tēvu.

Dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce nav slēpusi, ka viņai šis ir personisks stāsts, un tas ietekmē to, kā uztveram izrādi. Traumas šeit ir nevis mākslas fakts, bet konkrēta cilvēka sāpes. To zinot, pret tekstu nevar izturēties citādi, kā tikai novērtēt autores drosmi. Domāju, izrāde dramaturģei kalpo par terapijas seansu, un droši vien to varēs teikt ne viens vien skatītājs. Vīrieša «izstrādājumi», kas nespēj tikt galā ar savu dzīvi un bojā likteņus tiem, kuriem ir nelaime būt ar viņiem saistītiem, ir bieža Latvijas realitāte; tēvu pamestu bērnu ir daudz.

Taču mākslas likumi ir citādi nekā dzīvē, un arī to, manuprāt, izrādē var just. Bugavičute-Pēce skatītājiem uztic stāstu, kāds viņai tas ir šobrīd. Tas nav sākums — nedzīstoša brūce, sāpes, kas liek izkliegt, — un arī ne beigas, kad trauma pārvarēta un iegūta spēja paraudzīties uz notikušo atsvešināti un plašāk. Tas ir pusceļš. To rāda arī dramaturģes izvēle lēkāt starp pirmās personas skatījumu, uzticot mums Maijas domas monologos, un skatu no malas — Maiju «no ārpuses». Agneses Jēkabsones tēlojums ir emocionāli pieklusināts — Maijas atklātība ir šķietama; īstenībā viņa slēpjas gan no apkārtējiem, gan no skatītājiem, saprot, ka viņai joprojām var nodarīt pāri.

Režisors Valters Sīlis dramaturģiju ir ļoti respektējis. Inscenējums ir neuzbāzīgs, galvenais izteiksmes līdzeklis — horeogrāfes Kristīnes Brīniņas kārtotās koristu un aktieru grupas, kas nemitīgā kustībā izspēlē stāstu par pretstatu «viens un daudzi». Par piederēšanu un atrašanos ārpus. Par savējiem un svešajiem. Bet pašu Sīli gan, liekas, lugā ir interesējis ne tik daudz Maijas, cik Tēva stāsts.

Uzaicināt šai lomai aktieri Ģirtu Krūmiņu, protams, ir spoža ideja. Krūmiņa nedaudz asā, bet allaž tik cilvēciskā groteska tēlam piešķir vērienu, kura lugā varbūt nemaz nav. Aktieris atveido cilvēku, kas pilnībā nodevies savam aicinājumam. Krūmiņš spēj nospēlēt noslēpumu — viņa klusums liek domāt, ka Maijas stāsts Tēva vai klāt neesošās mātes versijās, iespējams, skanētu pavisam citādi. Aktieris liek domāt arī par to, ka viena lieta ir mīlestība, attiecības, rūpes ģimenē; bet ja tā visa nav — vai arī tad jārīkojas, kā pierasts?

Liepājas teātra Tēvs klusums ir patīkama izrāde, bet nevaru nepieminēt, ka kaut kā tomēr pietrūka. Laikam tā, ka dramaturģe traumu tikai nosauc, bet nerāda, ko tā pēc būtības viņai nozīmē. Diez vai cilvēkam, kurš jūt nepieciešamību publiski runāt par to, «nav tēva» ir tikai frāze, ko nācies atkārtot dažādās dzīves situācijās. Jā, pēc būtības to pateikt droši vien nozīmē pateikt ko ļoti intīmu, atklāties tādā līmenī, kādā cilvēki atļaujas tikai īpašās situācijās. Bet, no otras puses, ja reiz runā, vai tad mērķis nav klusumu sagraut, nevis tikai tam pieskarties?

oooo

Tēvs klusums. Nākamās izrādes 5. maijā un 15. jūnijā. 14—22 €.