Dzejnieks Pēters Brūveris Dzejas dienās pie Aleksandra Čaka pieminekļa Rīgā. 1987. gads. Fotogrāfs — Uldis Briedis. Latvijas Nacionālā arhīva krājums
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 2
Ar Pēteru Brūveri (24.04.1957.—16.07.2011.) pirmo reizi satiekos pierīgas Līčos, kad esmu viņam nosūtījis savus pantus un Pēters teicis, ka «pa vadiem» tādas lietas izrunāt nevar. Tā sākas ne pārāk ilgs, bet unikāls posms manā dzīvē — ar mērķtiecīgu regularitāti mēdzu apciemot dzejnieku, un mēs līdz vēlai naktij nododamies sarunām gan par poēziju, gan, kā sacīt jāsaka, par mūžīgo un nepārejošo (lasīt labdabīgi ironiskā intonācijā). Reizēm kopā uzraujam pa kādam meldiņam, bet citreiz saziņa ieslīgst pavisam citos augstos toņos, tāpēc savā ziņā to uzskatu par dažādās nozīmēs vērtīgu skolu, par dzīves, cilvēka, personības mācīšanos. Pāri visam — Pētera klātbūtnes pieredze, kuras priekšplānā nemainīgā apjauta, ka viņš ir cauruncauri dzejnieks visās šā vārda nozīmēs, turklāt to gan saku bez ironijas un patosa. Absolūts dzejnieks arī tāpēc, ka viņā reti pieredzams briedums, pamatīgums un hrestomātiskums apvienojies ar trauslumu vai delverību un piepešu robežpārkāpēja nekaunību, kas izpaužas tiklab dzejas krājumu lappusēs, cik kādā brīdī, kad viņa dārzā tikko vienā mierā bijām vākuši zarus. Par to kādā recenzijā precīzi raksta Inese Zandere.
