Valmieras teātra izrādei Valmieras puikas ir divas notikumu versijas — sievišķīgā un vīrišķīgā
Jaunu cilvēku revolūcija, raksta Valmieras teātris, un patiešām — Jāņa Znotiņa iestudētie Valmieras puikas ir izrāde jauniem skatītājiem. Grūti iztēloties padsmitgadnieku, kas neatsauksies iestudējuma enerģijai. Gados jauns aktieru ansamblis, stāsts par savas vietas meklējumiem pasaulē. Riharda Zelezņeva brīnišķīgi apdarinātas latviešu populārās mūzikas nepieradinātākas skaņas. Dinamika, ķermeniskums, vizuāls krāšņums. Agates Bankavas kustību partitūra un Pamelas Butānes scenogrāfija, abas veidotas it kā no mazām etīdēm, kas signalizē par nemieru, lūzumu, gaisā jaušamām pārmaiņām… Ritms vien aizrauj, bet, kad tas nogurdina, acs pieķeras faktūrām, krāsām, ķermeņu grupām. Gan skaisti, gan ar jēgu. Nav, kam nepatikt.
Tāpēc šī recenzija drīzāk domāta tiem, kuri (spriežu pēc atsauksmēm teātra mājaslapā) no klasiskā Pāvila Rozīša romāna iestudējuma gaida ko klasiskāku. Vai ir tā, ka režisors Jānis Znotiņš un dramaturģe Ance Muižniece piedāvā skatītājam savu — ar oriģinālu maz saistītu — versiju? Un — vai jums patiks?
Man izrāde patīk. Bet uzreiz jāatzīstas: pirms skatīšanās romānu nebiju lasījusi, un arī man prātā nāca — ko es domātu, ja par Valmieras puikām zinātu vairāk nekā tikai to, ka tie stāsta par 1905. gada revolūciju? Znotiņa režija iedvesmoja, un Rozīša 1936. gadā iznākušo literāro darbu izlasīju vienā vakarā; esmu priecīga — romāns savaldzināja! Bet vienlaikus — teksts arī pārsteidza.
Nevar apgalvot, ka romāns nebūtu par 1905. gadu. Tomēr par revolūciju autors raksta maz, droši vien nešauboties, ka tābrīža lasītāji to pārzina detaļās. Pieņemu, 20. gadsimta 30. gados Rozītim prātā nevarēja ienākt, ka pienāks laiks, kad par vienu no latviešu vēstures slavenākajām epizodēm zināšanas būs sarukušas līdz dažiem atslēgas vārdiem un priekšplānā iznāks tas, kas konkrēti viņa romānā aprakstīts. Bet uzrakstīta būtībā ir mīlestības vēstule Valmierai. Jā, Rozītis mazpilsētas kolorītu tēlo diezgan dzēlīgi, bet vienlaikus arī iejūtīgi — kāds traipiņš dvēselē, ko ļoti gribētos, bet no kaimiņa nekādi neizdodas noslēpt, ir katram, un tas toni izlīdzina: cilvēki kā jau cilvēki…
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.