Latvijas prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas ietekmīgā runa NATO samitā Prāgā 2002. gada 21. novembrī. Pa kreisi — Igaunijas premjerministrs Sīms Kallass, pa labi — Lietuvas prezidents Valds Adamkus. Foto — Image Forum
29. martā aprit 20 gadi, kopš Latvija kļuva par NATO dalībvalsti. Kā iekļuvām aliansē, kura mūs pasargājusi no Ukrainas likteņa vai pat vēl ļaunāka scenārija, žurnālā Ir analizē Pauls Raudseps.
1999. gada aprīlī NATO, pasaules spēcīgākā militārā alianse, savā 50 gadu jubilejas samitā Vašingtonā bija spērusi vēsturisku soli un uzņēmusi trīs valstis no bijušā padomju bloka — Poliju, Ungāriju un Čehiju —, un zīmējās jau plāni otrajam paplašināšanas vilnim. Latvija bija starp deviņām valstīm, kuras Vašingtonā saņēma piedāvājumu izstrādāt rīcības plānu dalībai NATO jeb ceļa karti ar mājasdarbiem, kas jāizpilda, lai nākamajā samitā 2002. gadā Prāgā saņemtu uzaicinājumu iestāties.
Taču jūlijā Rīgā ieradās NATO bruņoto spēku virspavēlnieks, amerikāņu ģenerālis Veslijs Klārks, un vizītes noslēgumā bez aplinkiem pateica toreizējam aizsardzības ministram Ģirtam Valdim Kristovskim: Latvia is in trouble. Klārka teiktajā bija jaušama «līdzjūtība un skumjas», savā grāmatā Ielauzties NATO raksta Kristovskis.
Bija pamats nopietnam satraukumam, jo Latvija acīmredzami nebija gatava dalībai un, visticamāk, bija vājākā no visām kandidātvalstīm. Latvijas bruņotie spēki aizvien bija kā novadējies padomju armijas otrreizējais uzlējums. Finansējums aizsardzībai 1998. gadā bija nožēlojami 0,67% no IKP pēc tā laika aprēķiniem. Politiķiem «bija ļoti daudz problēmu, bija grūti iegalvot, ka tas ir svarīgi», sarunā ar Ir atceras Edgars Rinkēvičs, kas tolaik bija Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs.
Vairāk lasiet žurnālā Ir šeit.
