2024_02_IMG_0951_crop.png
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 1
°°°
purva lāmā iegrimis aļņa izbāzenis
viegli šūpojas
kā tējas biezumos
— papūt lai dziest
cukuru gribēsi?
— man garšo rūgta
no manas pūšanas
žuburainie ragi
pielīp krūzes malām
seminārā uz psihoanalītiķa galda
krūšutēls — aļņa izbāzenis
izmircis pil
izliekos ka tas nav mans alnis
bet analītiķis skatās uz mani un smaida
— tas ir kā dzejā — jāatrod metafora
savelku lūpas tūtiņā un pūšu
alnim izdīgst kājas
izritinās kā tējas čemurs karstā ūdenī
sekoju viņam pa šķeltām peļķēm
uz pulētās grīdas
mans alnis cēli iziet no bibliotēkas
pat neatskatās
vien nosaka
— man jāiet mājās
kad izdzēšu istabā gaismu
jūtu tieši sev pretī pavisam tuvu
aļņa sānu
reizēm viņš parādās mežmalā
it kā gaidītu mani
