Dzīvība vienmēr atgriežas

  • Ilmārs Šlāpins, Domuzīme
  • 21.02.2024.
  • Domuzīme
«Raksti patiesību, lai cik nepazīstama tā kādam šķistu, un tev nekad nebūs jāatjaunina rakstītais, jo dzīve tieksies panākt tavu tekstu, nevis otrādi» — tāds ir Oksanas Zabužko kategoriskais imperatīvs. Foto — Lukašs Giza

«Raksti patiesību, lai cik nepazīstama tā kādam šķistu, un tev nekad nebūs jāatjaunina rakstītais, jo dzīve tieksies panākt tavu tekstu, nevis otrādi» — tāds ir Oksanas Zabužko kategoriskais imperatīvs. Foto — Lukašs Giza

Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 1

Ar ukraiņu rakstnieci Oksanu Zabužko sarunājas Ilmārs Šlāpins

Oksana Zabužko (1960) dzimusi Luckā Ukrainā, literatūrzinātnieku un skolotāju ģimenē. Pabeigusi Kijivas Universitātes Filozofijas fakultāti, mācījusi ukraiņu kultūru un literatūru ASV universitātēs. Kļuvusi par pazīstamāko mūsdienu ukraiņu rakstnieci, dzejnieci un esejisti. Nozīmīgākie darbi: romāns Ukraiņu seksa lauka pētījumi (1996), filozofiskā proza Notre Dame d’Ukraine (2007), romāns Pamesto noslēpumu muzejs (2009), eseju krājumi Es atkal lienu tankā (2016), Planēta Vērmele (2020; Māras Poļakovas tulkojumā 2024. gadā izdevis apgāds Neputns), Visgarākais ceļojums (2022; Kristapa Vecgrāvja tulkojumā 2023. gadā izdevis LLMC).

 Ar Oksanu Zabužko viņas īsās vizītes laikā Rīgā tikos vairākkārt: vakariņās, uz kurām Oksana ieradās uzreiz no lidostas, tad nākamajā dienā starp vairākām cieši saplānotām intervijām dažādiem Latvijas medijiem un arī grāmatas atvēršanā Vidzemes tirgus paviljonā, kur notika Survival Kit izstāde. Viņa bieži uzdod vienu un to pašu jautājumu: «Kā, jūs to nezināt?» un sāk skrupulozi paskaidrot tos vai citus ukraiņu kultūras, vēstures, neatkarības cīņu un pretošanās faktus: «Mēs šos 30 gadus esam vērsušies uz Rietumiem, cenšoties izstāstīt savu stāstu, bet, izrādās, mums vajadzēja vairāk runāt ar kaimiņiem.» Oksana Zabužko apzinās, ka ir vēstniece, kuras pienākums ir nosargāt Ukrainu, stāstot par to pasaulei.

Jaunākajā žurnālā

Pie kaimiņiem igauņiem

Mārja Kangro: «Publiskā intelektuāļa loma Igaunijā joprojām ir saglabājusies. Rakstniekus mēdz aicināt uz konferencēm izteikt viedokli, politiskās partijas aicina tos savās rindās. Vecākās paaudzes rakstnieki reaģē uz sabiedrībai svarīgiem ģeopolitiskiem notikumiem, savukārt jaunākām paaudzēm piederīgie vairāk runā par vienlīdzības, cilvēktiesību un ekoloģijas tēmām.» Foto — Kriss Mors
  • Proza
  • 26.06.2026.

Mečnikova ielas divas joslas

Arturs Droņs
  • Apskats
  • 26.06.2026.

Ieskats mūsdienu franču literatūras ainā

Arī grāmatniecību un literatūru ietekmē laikmets, mode un gaisotne sabiedrībā — par ko tiek vai netiek runāts, par ko raksta tieši, kas pārāk ilgi tiek noklusēts un pēkšņi eksplodē. Skats Parīzes grāmatu gadatirgū. 2026. gada aprīlis. 
Foto — SIPA/Scanpix
  • Vēsture
  • 26.06.2026.

Atgriezties mājās

Latviešu bēgļus sagaida Zilupes robežpunktā. 1920. gads. Uz fotogrāfijas rakstīts: Latviešu robežsargu virsnieks pārnācēju bēgļu starpā nejauši sastop savu māsu. Fotogrāfs nezināms. Latvijas Kara muzeja krājums
  • Proza
  • 26.06.2026.

Ādama sakne

Ilustrācija — Toms Tauriņš
  • Eseja
  • 26.06.2026.

Kā sātans iznīcinātu jauno paaudzi

Adams Rūžička
  • Īsumā
  • 26.06.2026.

Latgales dronu hronika: maijs

Ligija Purinaša