«Šis ir karš par tiesībām netikt sistiem ar stekiem, kad mēs ejam uz mītiņu»
Kājnieku vienības komandiera Oleksandra Jabčankas (43) dzīve ir kā Ukrainas mūsdienu vēstures īsstāsts. Pēc profesijas viņš ir pediatrs, bet kopš 2014. gadā notikušās Pašcieņas revolūcijas vīrietis vairākkārt ir mainījis nodarbošanos atkarībā no situācijas valstī — bijis gan mediķis, gan reformators, gan ministra padomnieks, bet tagad ir militārpersona. Un jau kara laikā paspējis apgūt dažādas militārās specialitātes, katru reizi cenšoties uzlabot savas iemaņas.
Kad pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma 2022. gada februārī Oleksandrs brīvprātīgi pieteicās dienēt teritoriālajā aizsardzībā, neviens no viņa daudzajiem sekotājiem sociālajā tīklā Facebook nebija pārsteigts. «Es neredzēju citu iespēju kā ņemt rokās ieroci un aizstāvēt savu valsti,» skaidro Oleksandrs. Savu militāro karjeru viņš sāka kā kara mediķis vienībā Gonor (Gods), vispirms piedaloties Kijivas apgabala atbrīvošanā, bet pēc tam iesaistoties speciālajās operācijās Čerņihivas, Harkivas un Doneckas apgabalā, kā arī cīņās pie Bahmutas.
Pusotra gada laikā Gonor zaudēja 80% karavīru — daļa gāja bojā, citi tika smagi ievainoti un vairs nespēja atgriezties dienestā.
«Mēs piedzīvojam visus kara «prieciņus»: gan pozīciju noturēšanu, gan došanos uzbrukumā,» stāsta Oleksandrs. Pašlaik karavīrs ārstējas Ļvivas slimnīcā, tāpēc ir laiks sarunām. Kopš kara sākuma šis viņam ir jau trešais ievainojums — bija lauzis abas kājas. Ar šādu ievainojumu varētu demobilizēties, taču Oleksandrs to negrasās darīt. «Es karā būšu līdz galam.» Sācis kā kara lauka mediķis, viņš vēlāk kļuva par gaisa izlūku un tagad komandēja vienu no kājnieku vienībām. «Taču mana vislabākā prasme ir būt ļoti labam diedelniekam,» pajoko Oleksandrs. Pateicoties savai reputācijai, pusotra kara gada laikā viņš savai vienībai ir savācis palīdzību pusmiljona eiro vērtībā. Par viņa sociālo tīklu sekotāju un draugu ziedojumiem tika iegādāti vairāki desmiti dronu, militārie transportlīdzekļi un aprīkojums kaujas efektivitātes uzlabošanai.
Ļvivā dzimušais vīrietis pārstāv to sabiedriski aktīvo cilvēku paaudzi, kas uzauga starp abām pilsoniskajām revolūcijām — tā dēvētās Oranžās revolūcijas laikā 2004. gadā viņš vēl bija students, bet Pašcieņas revolūcijas laikā 2013. un 2014. gadā kļuva par vienu no ielu protestu dzinējspēkiem un valstī nepieciešamo reformu virzītāju. Tieši tad jaunais pediatrs, kas tolaik strādāja bērnu onkoloģijas nodaļā, nolēma pielikt savu roku Ukrainas veselības aprūpes sistēmas reformēšanā. Vispirms iesaistījās nevalstisko organizāciju koalīcijā Reformu reanimācijas pakete, pēc tam pārgāja strādāt uz Veselības ministriju.
«Reforma pirmām kārtām ir finansēšanas modeļa un vadības modeļa maiņa,» skaidro Oleksandrs. «Mūsu uzdevums bija izskaidrot sabiedrībai, ka valsts nemaksā par gultas vietu, bet gan par konkrēta pacienta ārstēšanu. Nauda nonāk tur, kur pacients dodas ārstēties. Šāda pieeja rada konkurenci sistēmā un palielina valsts medicīnas centru pārvaldības efektivitāti.»
Oleksandrs bija arī viens no pretkorupcijas kustības aktīvistiem, kuri rīkoja mītiņus pret bijušo iekšlietu ministru Arsenu Avakovu un atbalstīja Ukrainas Nacionālā pretkorupcijas biroja izveidi. Tāpēc Oleksandru bez lieka pārspīlējuma var dēvēt par morālu autoritāti un sabiedriskās domas līderi.
«Mēs dzīvojam vēsturiskā laikā: vai nu ukraiņi aizstāvēs sevi un savu valsti, vai arī mēs visi tiksim iznīcināti, kā tas notika Bučā vai Mariupolē. Tāpēc tā vai citādi mēs visi būsim spiesti iemācīties cīnīties par Ukrainu,» saka karavīrs. Un piebilst: «Vērtības materializējas tikai tad, ja par tām cīnās. Šodien Ukrainā brīvība, demokrātija un cilvēktiesības nozīmē vairāk nekā jelkad.»
Par spīti karam un gūtajiem ievainojumiem, Oleksandrs turpina aktīvi sekot arī politiskajiem procesiem. Kad parlaments šā gada septembrī mēģināja slēgt publisku piekļuvi Ukrainas amatpersonu ienākumu deklarāciju datubāzei, Oleksandrs vispirms publicēja kritisku rakstu sociālajos tīklos, bet pēc tam uzrakstīja atklātu petīciju, kuru jau pirmajā dienā parakstīja vairāk nekā 75 tūkstoši cilvēku. Parlaments no savas ieceres atteicās.
Pašreizējās rehabilitācijas laikā viņš kļuvis par vienu no Ilgtspējīga miera manifesta autoriem. Šajā dokumentā daudzas valstī pazīstamas personas un intelektuāļi formulē savu vīziju par Ukrainas uzvaru karā un ilgtspējīga miera pamatu pēc tam.
Manifestā deklarēta ne tikai nepieciešamība atgriezties 1991. gada robežās, atjaunot taisnīgumu, sodīt kara noziedzniekus un izmaksāt kompensācijas, bet arī nepieciešamība veicināt demokrātiju Krievijā, jo tas ir nosacījums visas pasaules stabilitātei.
Oleksandrs tagad ārstē abu kāju lūzumus — tas viņam ir jau trešais ievainojums kara laikā. Ar šādu traumu varētu demobilizēties, taču vīrietis to negrasās darīt.
Foto no personīgā arhīva
* Rakstu sērija Ticot uzvarai pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
Pagaidām nav neviena komentāra