Ārēji mēs mākam iztaisnot muguru, uzlikt pārliecības masku un rīkoties tā, lai neviens pat nenojaustu, ka iekšēji cīnāmies ar pašvērtējuma izaicinājumiem. Taču sevis kritizēšana, «zāģēšana» un neticība pašu spēkiem maksā ļoti dārgi — gan tiešā, gan pārnestā nozīmē
Paškritika ir vērtīga īpašība. Tā liek mums attīstīties, mācīties no savām kļūdām un citu labajiem piemēriem. Augt. Tomēr, ja ar sevis kritizēšanu sākam aizrauties par daudz, mazinās pašpārliecība. Aizvien biežāk galvā ieskanas uzstājīga balstiņa, kas vaicā: «Ko tad es?» Iemācāmies apzināties un nosaukt vārdā visu, kas mēs neesam, ko nevaram vai nemākam, un atrodam par sevi spēcīgākus, veiksmīgākus piemērus, lai pierādītu, ka citi ir labāki.
Taču ar šādu domāšanu un attieksmi ir ļoti grūti iekļauties darba tirgū vai doties pie klienta un argumentēti pamatot sev vēlamo atalgojumu vai produkta cenu. Tā vietā mums ir jāattīsta spēja salīdzināt ar sevi vakar vai pirms 10 gadiem un saskatīt izaugsmi.
Salīdzināt sevi ar citiem ir vērtīgi tikai tad, ja tas iedvesmo rīkoties. Ja pamanām, ka sociālie tīkli vai noteikti cilvēki mūsu dzīvē veicina pretējas emocijas, vērts ierobežot laiku, ko veltām to rīcības izpētei.
Es (ne)esmu pelnījis
Katru reizi, kad ļaujam citiem pārkāpt savas robežas, neiestājamies par sevi un savām tiesībām, it kā nospriežam, ka esam to pelnījuši. Ja pret mums slikti izturas, piemēram, darbā piedzīvojam mobinga situācijas un nerīkojamies, sāk šķist, ka tas ir normāli.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.