JRT izrāde Kurlmēmo zeme ir aktrises Čulpanas Hamatovas personiskais stāsts
Aktrise Čulpana Hamatova uz skatuves uznāk klusumā. Viņa apsēžas, sāk runāt, bet… skaņa nepamet lūpas. Viņa ir mēma. Mirklis, vēl mirklis, un tad sāk darboties arī aktrises balss. Hamatova runā latviski, faktiski bez akcenta, bet — ne savā balsī. Viņa runā par to, ka, emigrējot no Krievijas, savu balsi pazaudēja. Balss izrādē kļūst par piederības zīmi; balss ir mājas, balss ir sajūta, ka esi savā vietā. Bet arī klusums runā, īpaši tad, kad klusē Hamatova.
Kurlmēmo zeme, pirms tā kļuva par Alvja Hermaņa izrādi Jaunajā Rīgas teātrī, bija stāsts un filma. Valērijs Todorovskis 1998. gadā, par pamatu izmantojot Renātas Ļitvinovas stāstu, uzņēma filmu Kurlo zeme, kurā Čulpana Hamatova nospēlēja vienu no savām pirmajām lomām. Tā ir filma par 90. gadu Krieviju, un tā jauno aktrisi mirklī padarīja slavenu. Hamatovas varones Ritas puisis Aļoša sapinas ar bandītiem. Rita, meklēdama naudu viņa izpestīšanai, satiek kurlu meiteni Jaju, kas viņu pamudina nostāties uz prostitūcijas ceļa, kā arī iepazīstina ar sapni par utopisku salu, laimīgo zemi, uz kuru abas reiz aizbrauks. Jajai šī kurlo zeme nozīmē vietu, kur nebūs jādomā par naudu; Rita savu definīciju meklē. Vai tā ir neatkarība, ko nodrošina nauda, mīlestība pret Aļošu vai attiecības ar Jaju?
Pirmajā acu uzmetienā var šķist dīvaini, ka šis stāsts Hermaņa izrādē tiek padarīts nostalģisks, galu galā, Hamatova intervijā, kas publicēta izrādes programmiņā, saka: šajā laikā Maskava bija tumša un bīstama. Bet īstenībā — viss ir loģiski. Kurlo zeme Hamatovas dzīvē iezīmē mirkli pirms, krustceles, kurās aizsākas ceļš, pa kuru iets līdz šodienai, un var iztēloties, ka tas varēja aizvīties arī citā virzienā. Filma Kurlo zeme ir Hamatovas karjeras pirmsākumi. Arī viņas «kurlo zeme» — iztēlotā, ideālā Krievija, kurā, par spīti vilku likumiem, kā aktrise saka intervijā, «mēs zinājām, ka dzīvojam brīvā valstī».
Hermaņa daiļrades kontekstā šī izrāde «iekārtojas» līdzās 2015. gadā tapušajam Brodskim/Barišņikovam, arī tajā tika runāts par atmiņām un mākslu un iekšējo realitāti kā patvērumu. Tomēr ir arī būtiskas atšķirības. Brodskī/Barišņikovā nostalģija bija poētiska — Mihails Barišņikovs kavējās pie sen aizgājušiem, dārgiem tēliem, taču Hamatovai pagātne ir šodienas problēma — tā ir dzīva, sāpīga, pat apdraudoša un Hermaņa skatuves ietērpā tiek iemiesota pat ļoti sadzīviski. Skatuves telpā ar noplukušajām sienām atrodas galds un dīvāns, bet par galveno objektu kļūst ekrāns, uz kura tiek projicētas filmas ainas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.