Kāpēc vardarbības izskaušanai nepieciešama konvencija? • IR.lv

Kāpēc vardarbības izskaušanai nepieciešama konvencija?

12
Ilustratīvs attēls no Pixabay.com
Jana Simanovska

Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.

Sākšu ar to, kas vispār ir konvencija. Tas ir starptautisks līgums, ar kura palīdzību valstis vienojas par sadarbību kādas problēmas risināšanai. Sākotnēji konvencijas radās, lai panāktu mieru starp valstīm, bet vēlāk valstis sāka starptautiskus līgumus izmantot arī citu problēmu risināšanai, piemēram, ļoti daudz konvenciju ir vides aizsardzības jomā.

Pievienošanās kādai konvencijai ir arī publisks paziņojums, ka valsts atzīst konvencijā ietvertās problēmas nozīmīgumu. Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu gadījumā – ka vardarbība pret sievieti ir nopietna problēma un tā ir jāmazina. Ja Latvijā dažas cilvēku grupas nevēlas šo konvenciju, vai tas nozīmē, ka šī problēma nav aktuāla?

Diemžēl Latvija ir apkaunojoši otrajā vietā Eiropā, vērtējot pēc relatīvā sieviešu slepkavību skaita (uz 100 tūkstoš sievietēm).

Slepkavību skaits ir uzticams rādītājs, jo citos noziegumu veidos (izvarošana, miesas bojājumi) to sastopamība ir dažādi interpretējama. Ziņojumu skaits ir atkarīgs no tā, cik pašas sievietes ir informētas par savām tiesībām un cik bieži par pārkāpumiem ziņo, kā policija šo informāciju apkopo, piemēram, vai pieļauj, ka cietušais var atsaukt savu ziņojumu. Tāpēc nereti valstīs, kur sieviešu tiesības ir augstā līmenī, pārkāpumi tiek labāk uzskaitīti un maldīgi šķiet, ka to skaits ir pieaudzis. Tāpēc citu pārkāpumu dati starp valstīm ir daudz grūtāk salīdzināmi. Slepkavības gadījumā interpretācijām vietas ir maz, un šādi dati ir labāk salīdzināmi starp valstīm.

Kāpēc, ja šī problēma ir tik nopietna, mēs nepievienojamies konvencijai? Daļa politiķu, kam būtu jāpieņem lēmums par ratifikāciju, uzskata, ka konvencijā ir ieslēpts “Trojas zirgs”. No kurienes šādam uzskatam “aug kājas”? Vai tikai dezinformācija ir pie vainas? Vai izpratnes trūkums? Vai nepiekrīt konvencijas nosacījumiem?

Šo konvenciju, lai novērstu un izskaustu vardarbības pret sievietēm un vardarbību ģimenē, pieņēma Stambulā 2011. gada 11.maijā, tāpēc to arī sauc par Stambulas konvenciju. Konvencijas izstrādē piedalījās arī Latvija. Protams, ikvienu problēmu var risināt katra valsts atsevišķi, tomēr konvenciju ieguvums ir tas, ka sadarbībā valstis var mācīties viena no otras un palīdzēt viena otrai. Latvijai neviens netraucē apkarot vardarbību pret sievietēm pašai. Diemžēl statistika rāda, ka Latvijai līdz šim ar to nav veicies spīdoši.

Avots: Apvienoto Nāciju Narkotiku un noziegumu biroja statistikas dati, https://dataunodc.un.org/dp-intentional-homicide-victims,

Datu iegūšana: Nacionālo atbildīgo iestāžu aptauja

Skatoties detalizētāk, redzams, ka Latvijā sievietes relatīvi biežāk kā vīrieši ir slepkavību upuri, un sievietes biežāk nogalina partneris vai dzīvesbiedrs.

Atbilstoši Latvijas iesniegtajiem datiem Eurostat (Crime and Criminal Justice Database) 2020. gadā Latvijā tīšu slepkavību upuri bija 42 sievietes (jeb 4,09 uz 100 000 sieviešu) un 28 vīrieši  (jeb 3,18 uz 100 000 vīriešu). 2021. gadā Latvijā tīšu slepkavību upuri bija 36 sievietes (jeb 3,54 uz 100 000 sieviešu) un 21 vīrietis (jeb 2,40 uz 100 000 vīriešu). Sievietes biežāk mirst no ģimenes locekļa vai partnera rokas – 2021. gadā sievietēm šis rādītājs bija 1,87, bet vīriešiem 1,03.

Dažādās datu bāzēs skaitļi atšķiras, tāpēc starptautiskam salīdzinājumam svarīgi izmantot vienu datu avotu.

Klausoties diskusijās par konvenciju, var ievērot, ka oponenti tajā meklē “apslēpto” jēgu, kas ir pretrunā ar to, kā lasa juridiskos tekstus. Komentējot šīs dažādās interpretācijas LTV raidījumā Kas notiek Latvijā?, Eiropas Savienības Tiesas tiesnese Dr. jur. Ineta Ziemele skaidro, ka “konvencija jāinterpretē sistēmiski, labā ticībā atbilstoši tās mērķiem un priekšmetam”. Tas nozīmē, ka likumus, starptautiskus līgumus skaidro noteiktā secībā, atsevišķus pantus vienmēr skatot saistībā ar līgumā vai likuma mērķiem tā ievaddaļā. Oponenti savukārt no konvencijas teksta izrauj atsevišķus fragmentus un piešķir tiem jēgu, kas nemaz nav ietverta konvencijas mērķos. Tomēr šādu juridiski nepamatotu skaidrojumu noraidīs ikviens tiesnesis, atgriežoties pie konvencijas mērķiem. Nereti uzņēmumi muļķo patērētājus ar viltīgiem līgumiem, kur maziem burtiņiem pierakstīti īpaši noteikumi, ko naivais patērētājs nepamana. Konvenciju gadījumā tāda “apslēptā” jēga nav iespējama, jo ikviens var izlasīt, kas tajā rakstīts, un valstī ar to strādā kompetenti juristi. Vēlos arī uzsvērt, ka Latvijas Republikas Satversmes tiesa ir atzinusi, ka šī konvencija nav pretrunā ar Satversmi.

Tad kāpēc tāda pretestība?

Konvencijas pamatā ir atziņa, ka vardarbība tuvinieku starpā ir sarežģīts fenomens, no kura nesamērīgi cieš sievietes, un tās izskaušanai svarīgi ir novērst cēloņus, kas to veicina: “Vardarbība pret sievietēm liecina par vēsturiski izveidojušos sieviešu un vīriešu varas nevienlīdzīgu sadalījumu, kura dēļ vīrieši dominē pār sievietēm un diskriminē sievietes un ir apgrūtināta sieviešu pilnīga attīstība.”

Konvencijā ietverts, ka svarīgākais uzdevums, kā novērst vardarbību pret sievietēm, ir panākt sieviešu līdztiesību gan likumos, gan arī dzīvē: “Sieviešu un vīriešu līdztiesības de jure un de facto īstenošana.”

Kādi teiks, ka Latvijā ir nostiprināta sieviešu un vīriešu līdztiesība. Likumos jā, bet vai cilvēku prātos un dzīvē? Ne vienmēr.

Konvencija radās kā atbilde vienkāršotajai pieejai – “ja pastrādāts noziegums, seko sods”. Diemžēl bailes no soda ģimenes vardarbības gadījumos nestrādā preventīvi. Arī esošo aizspriedumu dēļ tiesībsargājošās iestādes (tas ir, to darbinieki) pietiekami nenovērtē šādu pārkāpumu bīstamību. Konvencija piedāvā vardarbības novēršanai izmantot zināšanas, kas ir vardarbības cēloņi un izpausmes.

Iespējams, ka daudziem mulsinošākais jēdziens ir konvencijā pieminētais “dzimums” jeb sociālais dzimums, tomēr arī šīs definīcijas mērķis ir apskatāms tikai vardarbības ģimenē izskaušanas kontekstā. Konvencijā “ar terminu “dzimums” tiek saprastas sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem”.

Kāpēc šāda definīcija?

Sabiedrībā pastāv stereotipi, ko dara sievietes un ko dara vīrieši. Piemēram, vēl pirms pāris gadiem dažās skolās meitenēm mājturībā bija jāmācās uzkopt māju un gatavot ēst, kamēr zēni apguva kokapstrādi un metālapstrādi. Vēl aizvien varam saskarties ar uzskatu, ka “sieviete ir dzīves rota” un “pavarda kopēja”, kamēr “vīrs nes mājās mamutu”.

Konvencijas ieskatā, tieši vēsturiskās dzimumu lomas noved pie nevienmērīga varas sadalījuma starp vīriešiem un sievietēm, un tas diskriminē sievietes.

Piemēram, Latvijā zinātnē un augstākajā izglītībā sievietes ir labi pārstāvētas (51%, Labs of Latvia dati), bet Latvijas lielākajās augstskolās – RTU un LU – ne reizes rektore nav bijusi sieviete. Lai gan sieviešu Latvijā ir pat vairāk nekā vīriešu, Saeimā deputātu vidū sieviešu ir mazāk nekā viena trešdaļa (šobrīd 30 no 100).  Ne visas vēsturiskās lomas ir nelabvēlīgas sievietēm, bet tās, kas veicina sievietes atkarību no vīrieša, ierobežo sieviešu attīstību, kā arī veido uzskatu, ka sieviete ir pakļauta vīrietim.

Esmu pārliecināta, ka katra sieviete, kas finansiāli ir atkarīga no partnera, piekritīs, ka ir daudz grūtāk pārraut vardarbīgas attiecības, it īpaši, ja viņai ir bērni. Ja sieviete ir audzināta tikai kā “dzīves rota”, nav apguvusi profesiju, nav darba pieredzes, viņa ir ļoti atkarīga no partnera. Bet daudz būtiskāk ir tas, ka uzskats, ka sieviete ir pakļauta vīrietim, veicina vardarbību, jo vīrieša atbildība ir panākt sievietes paklausību. Vardarbības pētnieki ir atzinuši, ka patriarhātam (sabiedrības organizācijas forma, kurā noteicošā loma ir vīrietim un kurā radniecību nosaka pēc tēva līnijas) ir svarīga loma vardarbībā gan ģimenē, gan pēc šķiršanās, un vīrieši mēdz izmantot vardarbību, lai īstenotu savu, sabiedrības piešķirto, varu pār savu partneri. Patriarhāts veicina uzskatu, ka vīriešiem ir tiesības uz pastāvīgām attiecībām, kur no sievietes sagaida paklausību un atkarību. Sieviete, kas pārtrauc attiecības, met izaicinājumu šim patriarhālajam modelim, līdz ar to pamestais vīrietis var uzskatīt, ka sieviete ir sodāma, lai atgrieztu paklausībā. Citu valstu dati liecina, ka tieši pēc šķiršanās sievietes dzīvība var būt apdraudēta (apkopojums no D.A.Brownridge un citiem, The elevated risk for non-lethal post-separation violence in Canada: A comparison of separated, divorced, and married women.” Journal of interpersonal violence  (2008)).

Daļā Latvijas sabiedrības vēl aizvien ir izplatīts uzskats, ka sieviete ir pakļauta vīrietim. Tā tas pagātnē arī bija — sieviete bija “prece” (no tā arī “precinieks”, precības”), un sievietes ģimene nodeva viņu vīra ģimenes rīcībā. Latvijas evanģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags skaidro, kāpēc sievieti nevar ordinēt mācītāja amatā “Kā ar sieviešu ordinēšanu mācītāja amatā?”:  “Kungs mums caur savu vārdu māca, ka sievietēm nav uzdota atbildība kalpot baznīcā par mācītājām”, atsaucoties ar šādiem tekstiem Bībelē: “Kā tas parasts visās svēto draudzēs, sievas lai draudzē klusē, jo viņām nav ļauts runāt, bet lai viņas paliek bauslības noteiktajā paklausībā. Bet, ja viņas grib ko mācīties, lai izjautā mājās savus vīrus, jo sievai ir apkaunojoši runāt draudzē.” (1.Kor 14:33-34,37)

“Tad nu es gribu, lai vīri lūdz Dievu katrā vietā, paceldami svētas rokas bez dusmām un šaubām. Sieva lai klusībā mācās visā padevībā; taču mācīt es sievai nepieļauju, nedz valdīt pār vīru, bet viņai jāturas klusībā.” (1.Tim 2:8,11-12)

No J. Vanaga teiktā izriet, ka baznīcas tradīcija sievietēm nekļūt par mācītājām sakņojas uzskatā, ka sievietēm nebūs mācīt vīriešus, jo viņas vieta ir paklausībā savam vīram, sieviete ir pakļauta savam vīram. Ja arī Latvijā de jure pastāv līdztiesība starp vīrieti un sievieti, bet to cilvēku prātos, kas uzskata J. Vanagu par savu garīgo autoritāri, drīzāk nē. Kā tas noved pie vardarbības?

Uz to atbild sabiedrībā pretrunīgi vērtētais V. Rudzītis, kura izteikumi pirms kāda laika izraisīja pamatīgu skandālu. Proti, V. Rudzītis vardarbību skaidroja kā līdzekli, lai panāktu sievas paklausību vīram, kā viņš to pamato savā bloga ierakstā “Vai ir izgudrots kas labāks par vardarbību?”.

“Derētu padomāt – kas tiek nodarīts pāri sievietēm, aizliedzot vardarbību pret sievietēm. Vai – kādēļ ir labi, ka sievietes iekausta un tamlīdzīgi, kamēr viņas iemācās sagaidīt vīru mājās ar siltām vakariņām, pasniedz tam čības un palīdz novilkt mēteli. Varētu to formulēt vēl citādāk – ar ko jāpiepilda tukšums, kas paralizē sievietes dzīvi pēc tam, kad tikusi aizliegta un kriminalizēta vardarbība pret sievietēm?” …… Tomēr. Ja sieva neskatās uz vīru, tad nostājas pret savām ilgtermiņa interesēm – viņa neiegūst robežas, kurās vīt savas personiskās garīgās mājas ligzdiņu.

Tiešā veidā V. Rudzītis nav aicinājis būt vardarbīgam, bet viņš aizstāv uzskatu, ka sievietei ir jāpakļaujas vīrietim (tātad, praktiski de facto viņa nav līdztiesīga), un atzīst, ka vardarbība var būt līdzeklis šīs paklausības panākšanai. No V. Rudzīša rakstītā izriet, ka labākais veids, kā sievietei izvairīties no vardarbības, ir dzīvot atbilstoši šai vēsturiskajai sievietes lomai (it īpaši, kā to redz viņas vīrs) un būt paklausīgai vīram.

Tieši šī izpratne par sievietes lomu ir tā, ko konvencija skaidro kā “sociālo dzimumu vai dzimti”, un kāpēc šāda definīcija vispār ir vajadzīga.

Konvencijas piedāvājums vardarbības novēršanai ir nostiprināt sieviešu līdztiesību, nosakot, ka sievietes ir līdzvērtīgas vīriešiem un nav vīru “paklausībā turamas”.

Tāpēc nepārsteidz, ka tieši J. Vanags ir pret konvencijas ratifikāciju, jo konvencijas pieeja ir pretrunā viņa paustajai uzskatu sistēmai. Pretēji Latvijas evanģēliski luteriskās baznīcas pieejai daudzās citās valstīs evanģēliskās baznīcas ordinē sievietes kā mācītājas.

Šādas uzskatu sistēmas maiņa cilvēku apziņā prasa laiku un arī lielu pretestību, tomēr ir iepriecinoši redzēt, ka gados jaunākā sabiedrības daļa krietni vairāk atbalsta konvencijas pret vardarbību pieņemšanu. Konvencija neparedz atteikties no visām tradīcijām — bet tām, kas ir nelabvēlīgas un diskriminējošas sievietēm. Latvijas gadījumā — no uzskata, ka sievietēm jābūt paklausībā vīram.

Latvijas publiskajā telpā par konvenciju ir bijis ļoti daudz dezinformācijas, un viens no būtiskiem dezinformācijas avotiem bija Tieslietu ministrijas uzdevumā veiktā “juridiskā analīze”, ko izstrādāja zvērinātas advokātes I. Kačevskas birojs, piesaistot autori dr.jur. B. Rudevsku. Lai gan šis bija tik sliktas kvalitātes izstrādājums, ka Tieslietu ministrija to izņēmusi no savu publikāciju saraksta un neizsniedz interesentiem pat uz pieprasījumu, tomēr tā ietekme bija ievērojama, un mediji tās autori B. Rudevsku aicināja skaidrot (faktiski — maldināt) par konvencijas tekstu. Lasot šo dokumentu, ievēroju, ka šī dezinformācija slēpās arī autoru zināšanu trūkumā par starptautisko konvenciju būtību un darbības pamatprincipiem. “Juridiskā analīze” piedēvēja konvencijai interpretācijas, kas neatbilda labai praksei starptautisko līgumu skaidrošanā. Autori, vairākkārtēji atsaucoties uz Krievijas iestāžu publikāciju, biedēja, ka konvencijas patiesais mērķis ir aizsargāt transpersonas, kas nav pieminētas konvencijas mērķos. Arī viendzimuma laulību atzīšana nav šīs konvencijas ietvarā. Tieši “dzimuma” vai sociālā dzimuma (jeb angliski gender) definīcija izsauca visdīvainākās interpretācijas. Vēlos uzsvērt, ka konvencija runā par dažādām dzimumu lomām (stereotipiem), kas tiek piedēvēti konkrētam bioloģiskajam dzimumam. Atsakoties no kādas stereotipiskas lomas (pienest vīram čības), nevar mainīt dzimumu. Vai otrādi, vīrietis nekļūst par sievieti, ja uzņemsies rūpes par mājas uzkopšanu. Ja vīrietis aprūpēs zīdaini, tas viņam nedos tiesības piedalīties sieviešu sporta sacensībās. Diemžēl šo galvas jaukšanu vēl aizvien turpina atsevišķi mediji, politiķi un sociālo tīklu personības. 

Konvencija paredz ne tikai nostiprināt sieviešu līdztiesību, bet iesaka arī citus pasākumus vardarbības prevencijai, kurus izskaidrošu, izmantojot mums visiem sāpīgu  piemēru. Pirms gada Latviju pāršalca ziņa par nežēlīgu slepkavību Jēkabpilī, kur slepkava bērna acu priekšā brutāli nogalināja savu bijušo dzīvesbiedri. Neskatoties uz to, ka noslepkavotā sieviete vairākkārtēji bija griezusies tiesībsargājošās iestādēs, viņas advokāte rakstījusi virsprokuroram, vīrietis netika apturēts arī pēc vairākām uzbrukuma epizodēm (uzbrucis sievietei ar nazi, mēģinājis noslīcināt). Par uzbrukumiem bija neskaitāmi cietušās iesniegumi, vīrietim bija noteikts tuvošanās aizliegums, ko viņš vairākkārt pārkāpa. Kādā dienā viņš uz vientuļa ceļa ar cirvi rokās apturēja auto, kur atradās sieviete ar māti un bērniem, un nogalināja sievieti ģimenes acu priekšā.

Ko šajā gadījumā paredzētu konvencija? Tā iesaka attiecīgo profesiju pārstāvju apmācību (15. pants), lai viņi spētu atpazīt bīstamas situācijas. Konvencija iesaka riska novērtēšanu un vadību (51. pants), proti, “visas attiecīgās iestādes novērtē mirstības risku, situācijas nopietnību un atkārtotas vardarbības risku, lai vadītu šo risku un vajadzības gadījumā nodrošinātu saskaņotu drošību un atbalstu”. Jēkabpils gadījumā, acīmredzami, iesaistītās iestādes nenovērtēja risku un nedarbojās saskaņoti, rezultātā sieviete nesaņēma ne drošību, ne atbalstu. Netika ņemta vērā ne vīrieša pagātnes rīcība un pārkāpumi, ne tas, ka sievietei tieši pēc šķiršanās ir lielāks risks tikt nogalinātai.

Jēkabpils slepkava vairākkārtēji pārkāpa tuvošanās aizliegumu. Konvencija šādos gadījumos iesaka “efektīvus, samērīgus un preventīvus kriminālsodus vai citas tiesiskas sankcijas” (53. pants). Šādi pasākumi Jēkabpilī nebija pietiekoši izmantoti.

Neapšaubāmi, konvencijas pieņemšana negarantē, ka visi pasākumi tiks ieviesti, un tos var ieviest arī bez ratifikācijas.

Ikviens no šiem pasākumiem arī nozīmē izmaksas, piemēram, apmācībām, krīzes centriem, darbiniekiem, kas būtu jāparedz valsts budžetā. Svarīgi ir pajautāt, cik daudz valsts finansiāli zaudē, bojā ejot cilvēkam darbspējīgā vecumā, kura aprūpē ir bērni? Nemaz nerunājot par to, vai cilvēka dzīvībai vispār ir izmērāma vērtība? Iepazīstoties ar valdības rīcības plānu, redzams, ka tas iekļauj dažādus pasākumus vardarbības izskaušanai saskaņā ar konvenciju, kas ir svarīgs arguments, spriežot par valsts budžetu.

Pievienošanās konvencijai dod iespēju konsultēties ar citām valstīm. Konvencijas ietvaros tiek izveidots arī ekspertu panelis GREVIO, kas palīdz valstīm novērtēt situāciju un noteikt prioritāros pasākumus. Ierobežota budžeta apstākļos tas ir īpaši svarīgi. Dezinformatori ir biedējuši sabiedrību ar GREVIO ar briesmīgām pilnvarām, kas šim panelim nemaz netiek piešķirtas, tā nozīme ir konsultatīva.

Ja pievienošanās konvencijai ir publisks paziņojums, tad Stambulas konvencijas gadījumā arī nepievienošanās ir publisks paziņojums, proti, ka Latvija neuzskata vardarbību pret sievietēm kā nozīmīgu problēmu. Tas īpaši slikti izskatās tāpēc, ka Latvijā vardarbības pret sievietēm rādītāji ir satraucoši. Nepievienojoties mēs nokļūstam tādu valstu grupā kā Krievija, ko  uzskatām par sev naidīgu agresoru, kā redzams attēlā. Valstis, kuras uzskatām par saviem sabiedrotajiem, kuru atbalstu un draudzību mēs meklējam, ir neizpratnē par Latvijas nostāju. Citu Eiropas valstu vēstnieki man ir jautājuši, kāpēc Latvijas nostāja ir šāda? Ukraina pat kara laikā ratificē konvenciju, lai aizsargātu sievietes. Vai sievietes mums nav svarīgas?

 

Autore ir 14.Saeimas deputāte, frakcija Progresīvie

Komentāri (12)

Andris Avots60 30.11.2023. 15.36

Saeimas atlaišana nepieciešama viena iemesla dēļ lai attīrītu Saeimu no regresīvajiem MĒSLIEM un viņu slēptajiem kolaborantiem JV,l kā arī savu vēlētāju nodrvējiem ZZS. Ceru, ka vēlētājiem tomēr nedaudz būs atvērušās acis.

+3
-2
Atbildēt

1

    Uldis.M42 > Andris Avots60 01.12.2023. 11.51

    Lai arī krievijas FSB ir pagrimusi pederastijā un narkomānijā, nevajag domāt, ka tur vieni idioti sēž. Čevera bandas vietā viņiem gatavībā jau bija Jaunā parķija (vēlāk LPP) ar krievu draudziņu Paulu kā lokomotīvi, pēc tam tie kā burvju mākslinieki no cilindra izvilka trusīti, Putina smegmas feinšmekera, krievu popsas mīļotāja Zatļera ZRP. Tās vietā tai vēlāk bija sagatavota čekas kurmja Bordāna Jaunā Komparķija. Vai tiešām domā, ka uz Evitas (tas bija viņas “mākslinieces” pseidonīms, jeb viņa ir nomainījusi vārdu?) amatu jau negaida citas pornozvaigznes, Staķi neaiztās citi pediņi, nu bet to, ka Briškens nav unikāls valsts mantas izvazātājs, to jau savulaik pierādīja Šlesers, Ronis, Matīss un Linkaits.

    0
    -1
    Atbildēt

    0

Sskaisle 29.11.2023. 17.06

ļoti ļoti manipulatīvs apcerējums –
mēs visi redzam, kas šobrīd notiek Latvijā – rūsiņš ir uz brīvām kājām, Justīni nogalināja, Luīze nomira, Annu nevar atrast. Un tie ir tikai skaļākie un pēdejie vardarbības upuri.
Vai stambulas konvencija novērsīs slepkavības? Vācijas piemērs liecina, ka nē, ka ir tieši otrādi – vardarbība palielinās – stambulisti to skaidro ar padnēmiju, ar islamistu ieceļošanu, ka statistikas labāku uzskaiti – bet es saku – lai kāds būtu skaidrojums – fakts paliek fakts- vardarbība stambulas konvenciju ratificējušās valstīs nav mazinājusies, bet ir pieagusi , jo – pieaugusi ir nevienlīdzība sabiedrībā un tas attiecīgi nozīmē vardarbības pieaugumu, savukārt, policija netiek galā ar saviem uzdevumiem ne Vācijā, ne Latvijā.

Vai konvencija kā cer simanovska mainīs cilvēku prātus – protams, ka nē. Toties mainīs dizmumus – Vācijā – ai nezinu 10 vai 110x bet loti strauji ir pieaudzis to bērnu skaits, kuri maina dzimumus un tendence ir to darīt vairākkārtīgi

nu tad ko – kam ir vajadzīga stambulas konvencija – ar korupciju, ar ekonomiku, ar visu citu mēs jau sen esam vairāk krievija kā Eiropa – tad nu mums cenšas iestastīt – kas ? ! – protams politiķi – ka tad nu mēs būsim kā eiropieši – ….

es palieku domās, ka stambulas konvencija ir farmācijas lobija rezultāts – kam gan citam, ja ne famrācijai un medicīnai ir labums no dzimummaiņu biznesa

bet vardarbība politiķiem ir ērts jājamzirdziņš – tas ari viss

+3
-2
Atbildēt

0

Sskaisle 30.11.2023. 21.07

nu varēs sākt skaitīt – cik tad vardarbības novērsis un cik bērnus izkrastēs – es esmu nenormāli nikna par šīs konvencijas pieņemšanu – un nenormāli vīlusies latviešu politiķu pērkamībā –

sīka , zaglīga, kanibāliska tautiņa – tpu tu negantība
nez ko darīs tantiņām – tās arī kastrēs vai tik tos jaunos ? nu onkulīši jau paši apmirs- tikko panporāmā stāstīja, ka cilvēki tagad paši sevi ārstējot – valsts naudu politiķi notriekuši uzdzīvēs un pa pasauli vardarbību apkarojot

nu labi – ko tur – ies iedzers sirdsdrapes un mēģinās aizmigt – man ir tādas – ar miega efektu

+1
-1
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu