Dzērveņu audzēšana ir ienesīgs, taču arī ļoti smags darbs, kurā turklāt jācer uz dabas labvēlību, stāsta vieni no nozares pionieriem Latvijā Zanda un Dailis Brālīši
Mēs stāvam kāda lauku ceļa malā apmēram starp Talsiem un Valdemārpili. Uz abās pusēm purvs, kura klajumam pāri ieskrējies rudenīgs vējš. Pa kreisi ar milzīgiem ekskavatoriem kaimiņi rok kūdru, pa labi plešas zemnieku saimniecības Piesaule dzērveņu lauki, kas arī ir mūsu ceļamērķis. Diena ir saulaina un gadalaikam pat samērā silta, taču, lai tiktu pie kārotajām ogām, būs jābrien dubļos. Nav citu variantu, un, uzzinājusi, ka neesam paņēmuši līdzi gumijas zābakus, dzērveņu saimniece Zanda Brālīte tikai domīgi pašūpo galvu. Kopā ar vīru Daili viņa te saimnieko kopš 1994. gada, kad viņi vieni no pirmajiem Latvijā iekopa nelielu dzērveņu plantāciju vienā purva stūrī.
«Tolaik tiem, kas vēlējās, piešķīra lietošanā purva augsni, kuru neviens cits nepieprasīja, dzērveņu audzēšanai. Tikai kādi trīs vai četri cilvēki visā Latvijā bija gatavi uzņemties šādu izaicinājumu. Mēs arī runājām ar kaimiņiem, aicinājām kopā ar mums sākt audzēt ogas, bet viņi nebija ar mieru, sacīja, ka prātīgāk būtu audzēt kartupeļus, jo dzērvenes taču aug mežā,» Zanda stāsta. «Pie mums līdz tam šīs industrijas nebija vispār.»
Lielogu dzērvene, ko latviski var saukt ar par dižbrūkleni, patiesībā nav ne vietējā dzērvene, ne brūklene, bet abām šīm ogām radniecīga suga, kas savvaļā sastopama Ziemeļamerikā. Tur arī tās kultivēšanas tradīcijas iestiepjas 150 gadus senā pagātnē. Idejas par to, ka šīs ienesīgās ogas varētu audzēt pie mums, gaisā virmojušas jau no padomju laikiem, stāsta Zanda.
Tās, tāpat kā ideju par kukurūzas audzēšanu, no sava brauciena uz Ameriku 1959. gadā ar lielu sajūsmu uz PSRS atvedis Ņikita Hruščovs un uzdevis izpētīt to audzēšanas iespējas Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas botānisko dārzu zinātniekiem. Tiesa, līdz industrijas attīstīšanai padomju vara tā arī nekad nenonāca, kaut arī Salaspils botāniskajā dārzā, no kura savus pirmos stādus jau brīvajā Latvijā iepirka Brālīši, tās augušas lieliski.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.