Līkne, kas raksturo reālās algas dinamiku pēdējos gados, līdzinās kardiogrammai. Tā virzās no kāpuma līdz 8% atzīmei 2021. gadā līdz tikpat straujam kritumam pērn un atkal ļoti jaudīgam kāpienam iepriekšējā līmenī jau šā gada beigās. Ko šādas svārstības nozīmē darba devējiem?
Redzot straujo cenu pieaugumu un izjūtot darbinieku trūkumu vai draudus tos zaudēt, pagājušā gada otrajā pusē daļa uzņēmēju sāka paaugstināt algas. Kopumā vidējā bruto darba samaksa 2022. gada trešajā ceturksnī palielinājās līdz 1385 eiro. Gadu iepriekš šajā periodā tā bija par 83 eiro mazāka, rāda Centrālās statistikas pārvaldes dati.
Tomēr darba samaksas pieaugums nebija tik liels, lai spētu mazināt plaisu ar inflāciju, kas bija sasniegusi rekorda augstumus — 2022. gada septembrī pat vairāk nekā 22% pret iepriekšējo gadu. Tas izraisīja reālās algas kritumu gada griezumā par gandrīz 9%. Tik zemu šis rādītājs nenoslīdēja pat 2008.—2009. gada ekonomiskās krīzes laikā. Turklāt kopš tā brīža vairāk nekā 10 gadus tas līgani kāpa uz augšu.
«Vienkārši sakot, reālā alga nozīmē to, ko mēs varam nopirkt par savu algu,» atgādina Mortens Hansens, Rīgas Ekonomikas augstskolas Ekonomikas nodaļas vadītājs. «2022. gadā algas [naudas izteiksmē] pieauga, bet cenas pieauga vēl vairāk. Tā kā mēs varējām nopirkt mazāk nekā iepriekš, reālā alga kritās.»
Inflācija savu ieskrējienu sāka 2021. gadā, ekonomikai pamazām atlabstot pēc pandēmijas, kad tika izmaksāti Covid-19 pabalsti un cenas strauji paaugstinājās. Hansens vērtē, ka, mēģinot risināt salīdzinoši mazu problēmu, tika izraisīta daudz lielāka. Taču akmeni neviena dārziņā viņš nemet. Pandēmija pasauli nebija satricinājusi kopš spāņu gripas laikiem, kas plosījās pirms vairāk nekā simt gadiem. Līdz ar to nebija neviena, kas pēc pieredzes varētu pateikt, kā vispareizāk rīkoties.
Pamatīgais cenu kāpums turpinājās pērn, Krievijai sākot pilna mēroga karu Ukrainā. Sevišķi strauji palielinājās maksa par enerģiju. Cenu kāpums gan patiesībā sākās jau 2021. gada rudenī, kad Krievija, gatavojoties karam, sāka ierobežot gāzes piegādes, atzīmē Luminor bankas ekonomists Pēteris Strautiņš. Baltijā situācija bija kritiskāka nekā citviet Eiropā, jo šeit ir ļoti augsts enerģijas patēriņš. Ziemas ir aukstas un tumšas, tāpēc gan iedzīvotāji, gan uzņēmumi lielu daļu ienākumu tērē, lai norēķinātos par elektrību un apkuri. Tas un arī augstās degvielas cenas secīgi izraisīja pārtikas cenu pieaugumu veikalos. Latvija atrodas salīdzinoši tālu, un transporta izmaksas sanāk lielas. «Man ļoti garšo itāļu pasta. Bet atvest to no Itālijas uz Latviju ir daudz dārgāk nekā līdz Vācijai,» vienkāršu piemēru min Hansens.
Beidzot ārpus pelēkās zonas
Visvairāk pagājušajā gadā algas pieauga lauksaimniecībā, mežsaimniecībā, zivsaimniecībā, ūdens un atkritumu apsaimniekošanā, transporta nozarē, vismazāk — medicīnā un drošības jomā, rāda dati. Tomēr Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes Makroekonomikas analīzes daļas ekonomists Andrejs Migunovs norāda, ka situācija jāvērtē vairāku gadu griezumā. Piemēram, mediķiem atšķirībā no daudziem citiem algas palielinājās pandēmijas laikā, kad viņu darbs bija ļoti nepieciešams un beidzot tika augstu novērtēts. Savukārt transporta nozarē pieauguma iepriekš nebija.
Lauksaimniecība ir viena no tām nozarēm, kur ilgstoši maksāja salīdzinoši zemas algas, turklāt parasti — aploksnē. Bija nepieciešams mazkvalificēts darbaspēks, un tāda laukos netrūka. Patlaban situācija ir krasi mainījusies. Pirmkārt, to nosaka demogrāfiskā situācija — laukos iedzīvotāju skaits sarucis. Otrkārt, iekārtu apkalpošanai vairs nepietiek ar roku darbu vien, nepieciešamas arī zināšanas.
Lai noturētu darbiniekus un aizpildītu no jauna izveidojušās vakances, darba devēji bija spiesti paaugstināt algas, apliecina Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes valdes priekšsēdētājs Guntis Gūtmanis. Tomēr tas ne vienmēr ir risinājums. Tā kā darbaroku trūkums nozarē jūtams ilgstoši, saimniecības modernizējas. Bet automatizācija nozīmē, ka iekārtu apkalpošanai nepieciešami cilvēki ar zināšanām un prasmēm.
Vairāki lielie piensaimnieki žurnālam Ir Nauda stāsta, ka slaucējām, kas strādā «robotu fermā», maksā pat 3000 eiro mēnesī. Gūtmanis teic, ka tik lielu summu spēj samaksāt tikai labākajās saimniecībās. Pārējās alga šajā profesijā ir mazāka. Toties kombainieris, kas strādā pie graudkopjiem, gan pelnot pat vairāk par 3000 eiro mēnesī.
Tik lielai algai ir divi iemesli. Viens — labs kombains maksā vairāk nekā pusmiljonu eiro, un saimnieks kuram katram tik dārgu tehniku neļaus vadīt. Otrs — profesijai ir izteikta sezonalitāte, kombainierim darbs ir tikai mēnesi gadā. Pārsvarā šos speciālistus saimniecībās mēģina «pieturēt» un nodarbina arī pārējā laikā, atrodot citus darbus.
Gūtmanis arī piebilst, ka darba samaksas kontekstā būtisks aspekts ir samazinātā pievienotās vērtības nodokļa likme svaigiem augļiem, ogām un dārzeņiem. Tā 5% apmērā saglabāsies vēl līdz gada beigām, taču lauksaimniecības organizācijas un arī Zemkopības ministrija jau vasarā iestājās par to, ka šāda prakse jāturpina. «Šis solis iepriekš izdarīja divas labas lietas,» saka Gūtmanis. «Pirmkārt, nozare iznāca no ēnu ekonomikas, otrkārt, darba devēji varēja darbiniekiem samaksāt lielākas algas. Varbūt produkcija pircējam nekļuva lētāka, bet tā vismaz nepalika dārgāka.»
Vēl interesanti, ka bieži vien lauksaimniekiem saviem darbiniekiem neatkarīgi no profesijas nākas solīt ne tikai labu algu, bet arī nodrošināt dzīvesvietu. Tendences rāda, ka cilvēki nestrādā savā reģionā, bet, piemēram, no Latgales brauc uz Vidzemi, bet no Vidzemes — uz Kurzemi un tamlīdzīgi.
Noraut stopkrānu
Reālās algas kritums Latvijā ilga piecus ceturkšņus — līdz šā gada pavasarim. Situācija mainījās aprīlī, kad inflācija saruka līdz apmēram 15% — apmēram tikpat liels tobrīd bija arī darba samaksas kāpums. Tādējādi rādītāji izlīdzinājās. Tālāk jau reālā alga auga par procentpunktu mēnesī, un jūlijā kāpums bija 3,3%. «Gads sākās ar mēneša algas pirktspējas kritumu par apmēram desmit procentiem un beigsies ar līdzīgu pieaugumu,» prognozē Luminor bankas ekonomists Strautiņš. «Tas ir milzīgs pavērsiens gada laikā!»
Inflācijas skrējiens pierima, jo pasaules vadošās centrālās bankas vairākkārt palielināja procentu likmes, ko tās iekasē par aizdevumiem komercbankām. Pēc tam komercbankas šīs paaugstinātās likmes piemēro saviem klientiem. «Tas sabremzēja ekonomiku un sabremzēja arī inflāciju,» skaidro Latvijas Bankas ekonomists Migunovs.
Augstākas banku procentu likmes izraisa situāciju, kad ekonomikā cirkulē mazāk naudas. Ja ekonomikā ir mazāk naudas, likumsakarīgi samazinās inflācija. Tas gan vienlaikus bremzē ekonomiku — ja nav naudas, nav arī aktivitātes. Taču, ja procentu likmes netiktu paaugstinātas, inflācija turpinātu augt, un situācija izvērstos daudz sliktāka. Turklāt šis risinājums skāra pārsvarā tos cilvēkus un uzņēmumus, kuriem ir kredīti un kam bankas tos vispār gatavas izsniegt, — tātad salīdzinoši turīgu slāni, atzīmē Migunovs. Mazāk turīgiem cilvēkiem pirktspēja saglabājās iepriekšējā līmenī, jo šā gada sākumā minimālā alga tika palielināta no 500 līdz 620 eiro.
Vēlamo efektu procentu likmju paaugstināšana tiešām ir devusi. Patlaban situācija ir uzlabojusies, un saskaņā ar datiem par šā gada otro ceturksni algu kāpums naudas izteiksmē beidzot ir pārsniedzis inflācijas tempu. Jaunākie statistikas dati rāda, ka patlaban vidēji algas palielinās par 12%, bet cenas vairs tikai par 6%.
Turpina kāpt
Darba samaksa šogad turpina pieaugt, jo palielinājusies minimālā alga un aizvien saasinās darbaspēka trūkuma problēma. Bezdarba līmenis šā gada vidū bija tikai nedaudz lielāks par 6%. Līdz pat 2017. gadam tas nebija zemāks par 9%, bet pēc tam ilgu laiku turējās 7—8% robežās, tikai pirms pandēmijas nokrītot līdz gandrīz 6% atzīmei. «Šajā situācijā es negribētu būt personāldaļas vadītājs, it sevišķi Rīgā. Tas šobrīd varētu būt vissliktākais darbs Latvijā,» par situāciju darba tirgū saka Hansens. «Par darbaspēku notiek liela sacensība. Zinoši, prasmīgi speciālisti ar labu izglītību ir ļoti pieprasīti, bet… zinošiem speciālistiem ar labu izglītību jau ir darbs.»
Rezultātā vidējā bruto darba samaksa šā gada otrajā ceturksnī palielinājusies jau līdz 1525 eiro. Vislielākais pieaugums joprojām ir mežsaimniecībā, lauksaimniecībā un zivsaimniecībā. «Cilvēki aizvien mazāk grib strādāt fiziski grūtu darbu neatkarīgi no laikapstākļiem, cīnoties ar odiem, dunduriem,» novērojis Latvijas Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks.
Viņš apliecina, ka tas licis palielināt atalgojumu, ko mežsaimnieki piesola pakalpojumu sniedzējiem. Pirms diviem gadiem varēja nolīgt cilvēku, kas jaunaudzi izkopj par 150 eiro hektārā, bet tagad tas maksā jau divreiz vairāk. Dienas laikā labs strādnieks var izkopt vairāk nekā pushektāru. «Tad rēķiniet paši, kāda ir alga,» Muižnieks piebilst. Summā gan ierēķinātas arī izmaksas par izmantoto tehniku, tai nepieciešamo degvielu un transportu uz objektu.
Tomēr efekts no algu pieauguma nozarē ir jūtams. Latvijā atgriežas brigādes, kas agrāk līdzīgus darbus devās veikt uz ārzemēm, līdz ar to palielinās darbinieku pieejamība. «Algas mums aizvien ir mazliet mazākas nekā, piemēram, Zviedrijā, bet jau pietuvinās tam līmenim, toties dzīvošanas izmaksas — daudz zemākas,» Muižnieks min galveno iemeslu. Tas ir izšķirošs faktors arī gadījumos, kad vīri izvēlējās doties peļņā uz ārvalstīm, lai uzturētu ģimeni, kas palika Latvijā.
Tomēr Hansens nedomā, ka kopumā Latvijā algu kāpums varētu būt tik nozīmīgs, lai liktu atgriezties dzimtenē desmitiem tūkstošu cilvēku darbspējas vecumā, kas šobrīd varētu risināt darbaspēka trūkuma problēmu. Līdz ar to uzņēmējiem jārēķinās, ka, visticamāk, situācija tuvākā gada vai divu laikā nemainīsies. Tas varētu notikt ne agrāk kā pēc 5—10 gadiem.
Skrien, līdz ieskrien sienā
Parasti Latvijā darba alga pieaug par astoņiem procentiem gadā, tagad šis rādītājs ir par četriem procentiem lielāks, saka Hansens. Tādēļ rodas jautājums — kas notiks tālāk? Vai uzņēmēji būs spiesti paaugstināt produkcijas cenas, lai varētu maksāt lielākas algas? Un darbinieki savukārt prasīs lielākas algas, lai varētu iegādāties preces un pakalpojumus? Cik tālu šī spirāle tādā veidā virzīsies uz augšu? Straujāks algu pieaugums ir cenu pieauguma sekas, nevis cēlonis, norāda Migunovs. Turklāt, palielinot cenas un attiecīgi arī algas, nominālās darbaspēka izmaksas uz vienu vienību samazinās. Līdz ar to uzņēmumi šajā ziņā patlaban atrodas labākā situācijā nekā pirms augstās inflācijas perioda.
Runājot par nākamo gadu, visi uzrunātie eksperti prognozē vēl straujāku reālās algas kāpumu, jo inflācija varētu samazināties līdz 0—3%, bet atalgojums turpināt augt. Būs interesanti vērot, vai darba samaksa naudas izteiksmē joprojām kāps pašreizējā 12% līmenī, kas ir neparasti daudz, vai tomēr nokritīsies līdz ierastajiem 6—9%, saka Hansens. Situācija, kad darba algas aug daudz straujāk nekā cenas, parasti nav ilga un novērojama salīdzinoši reti. Pēdējoreiz — pirms ekonomiskās krīzes. Tātad pirms vairāk nekā 15 gadiem. Vai tas varētu nozīmēt, ka esam krīzes priekšvakarā? Situāciju nevajag dramatizēt, uzsver eksperti.
Bet ko uzņēmējiem nozīmē šāda līkņu staigāšana uz augšu un leju? Vai tas tomēr var radīt problēmas? Hansens saka — lielākais izaicinājums darba devējiem, tāpat kā visiem pārējiem, šajā situācijā ir neparedzamība. Ir grūti prognozēt, kādas nākamgad būs darba algas, kādas būs preču un pakalpojumu cenas, kādu cenu par produkciju prasīs piegādātāji. Šādā situācijā mēs dzīvojam jau pēdējos divus gadus.
«Darba tirgū viss notiek ar inerci. Algu fondam vēl kādu brīdi turpinot pieaugt, uzņēmumiem finansiālā ziņā draud ieskriešana sienā,» brīdina Strautiņš. Tas nozīmē, ka nākamajā un aiznākamajā gadā gaidāma izpurināšanas jeb shake-out fāze, kuras laikā diezgan liels skaits uzņēmumu varētu padoties un pārtraukt darbību. No spēles pārsvarā izstāsies nelieli uzņēmumi ar mazu ietekmi un zemu darba ražīgumu, jo, darbaspēkam sadārdzinoties, neefektivitātes finansēšana kļūst arvien dārgāka.
Galvenais — «pārziemot»
Visasāk «izpurināšana» varētu skart kokapstrādes nozari, kurai šis ir krīzes gads un arī nākamgad lieli uzlabojumi nav gaidāmi. Tā kā iepriekšējos gados peļņa bija liela, daudziem izdevās izveidot rezerves, taču tās nav bezgalīgas. Turklāt nozarei raksturīgs liels uzņēmumu skaits, kas vēsturiski izdzīvojuši apvidos, kur bijis samērā zems algu līmenis. Tāds tas varēja būt, jo laukos vairāk nekā 30 gadus bija darbaspēka pārpalikums. Tam izbeidzoties, darba devēju tirgus kļūst par darba ņēmēju tirgu.
Kopš pagājušā gada pēdējā ceturkšņa situācija kokrūpniecībā ar katru mēnesi paliek tikai sliktāka, apstiprina Kristaps Klauss, Latvijas Kokrūpniecības federācijas viceprezidents. Galvenais iemesls ir tas, ka galvenajā noieta sektorā — būvniecībā — iestājusies krīze. Tikpat smaga situācija ir iepakojuma sektorā, kas ir otrs lielākais koksnes produktu patērētājs. Krītoties mājsaimniecību maksātspējai, pasaules tirgos samazinās preču aprite, līdz ar to nepieciešams mazāks iepakojuma apjoms.
«Šādos apstākļos mums ir jālemj par atalgojuma un nodarbinātības politiku,» saka Klauss un atgādina, ka vairumā apstrādes rūpniecības uzņēmumu algas veido divas daļas: fiksētā un piemaksa par padarīto. Nonākot šādā situācijā iepriekš, piemēram, pandēmijas ierobežojumu laikā, darba devēji, kompensējot kritumu mainīgajā daļā, palielināja fiksēto algas daļu. «Lai gan ārējie ekonomiskie apstākļi tirgos to principā neļauj darīt un šobrīd daudzi strādā ar zaudējumiem, visticamāk, šāda prakse tiks pielietota arī šoreiz, jo ir svarīgi nezaudēt darbiniekus,» viņš norāda. Algas pieaugumu šajā nozarē strādājošie gan patlaban nevarot gaidīt. Šobrīd galvenais uzdevums nozares uzņēmumiem ir pārlaist grūtos laikus.
Mazākā mērā «izpurināšana», pēc Strautiņa prognozēm, gaidāma lauksaimniecībā. Tur turpinās samazināties hobijsaimniecības jeb saimniecības, kas strādā nelielā apjomā un kur ir zems darba ražīgums. Gūtmanis no Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes gan atzīmē, ka piensaimniekiem saražotā produkcija joprojām — jau kopš pavasara — ir zem pašizmaksas. Jau sāk izbeigties arī agrākie uzkrājumi, un piensaimnieki domā, ko pārdot, lai sagaidītu brīdi, kad piena cena pieaugs. Savukārt mežu īpašniekiem būtisks atbalsts algu pieauguma apstākļos ir Eiropas Savienības atbalsta maksājumi, piemēram, jaunaudžu kopšanai.
Tāpat varētu samazināties pārtikas pārstrādē, mazumtirdzniecībā strādājošo uzņēmumu skaits. Turpinās pieaugt lielo veikalu tīklu daļa — tie izdzīvos tāpēc, ka ir plašāks mērogs un zemākas iepirkuma cenas, efektīvāka loģistika.
Bet kopumā risinājums varētu būt turpmāka uzņēmumu automatizācija jeb darba ražīguma pieaugums. Kāpjot algu līmenim, izdevīgi kļūst ieguldījumi automatizācijā, kas zemāku algu gadījumā nebija prātīgi, saka Strautiņš. Muižnieks piekrīt, ka tas ir tikai laika jautājums, kad mežsaimniecībā roku darba izmaksas sāks izlīdzināties ar mašinizēta darba izmaksām.
Valsts akciju sabiedrība Latvijas valsts meži mežu stādīšanai pamazām jau sāk izmantot specializētu tehniku, ne vairs aicina talkā cilvēkus. Bet ārzemēs tiek pētītas iespējas mehanizēt jaunaudžu kopšanu. Savukārt nozarēs, kur tas pagaidām nav iespējams, cenas turpinās pieaugt. Viena no tādām varētu būt ēdināšana.
Strādājošo mēneša vidējā bruto darba samaksa, eiro
Avots: Centrālā statistikas pārvalde
Pieredze
Foto no Ir Nauda arhīva
Renārs Ronis, picēriju Picu darbnīca īpašnieks
Cenas ēdienkartē mums nācās palielināt izejvielu cenu kāpuma dēļ, bet algas saviem darbiniekiem pagaidām noturam līdzšinējā līmenī. Vidējais bruto atalgojums ātrajā ēdināšanā Latvijā ir 800—1200 eiro. Mēs maksājam vairāk nekā plašāk zināmie picēriju tīkli, tāpēc par darbinieku trūkumu nevaru sūdzēties.
Pamatā pieņemam darbā jaunus cilvēkus, jo darbs picērijā pamatā tomēr ir piemērots jauniešiem. Viņiem patīk, ka varam pielāgot darbalaiku atbilstoši vajadzībām: daži grib strādāt tikai vasarā, citi vakaros, vēl kāds — tikai brīvdienās. Bet mani tas apmierina, jo varu nodrošināt brīvu sestdienu un svētdienu tiem, kas strādā darbdienās. Darbs virtuvē ir grūts, bet jaunieši ir spējīgi strādāt ilgas stundas. Protams, sekas tam, ka pieņemam darbā pārsvarā jauniešus, ir liela kadru mainība. Mums ir maz darbinieku, kas šeit strādā ilgus gadus. Taču es ar šādu blakni rēķinos.
Vēl mūsu uzņēmumu kā otro darbavietu izvēlas cilvēki, kam ir maiņu darbs, piemēram, ugunsdzēsēji. Arī kurjeri paralēli mēdz strādāt Wolt un Bolt servisos un pie mums, jo piedāvājam lielāku sociālo drošību. Tur viņi pārsvarā ir pašnodarbinātā statusā.
Foto no Ir Nauda arhīva
Māris Petrovskis, SIA Kurzemes Granulas valdes priekšsēdētājs
Lai saglabātu darbiniekus, motivētu viņus darbam un nodrošinātu komfortu viņiem un viņu ģimenēm, esam veikuši algu korekcijas. Taču inflācijas rādītāji diemžēl bija krietni augstāki par mūsu nodrošināto darba samaksas pielikumu. Patlaban sanāk savāda situācija — mums ir jāpalielina izmaksas, algu fonds, bet ienākumi ir sarukuši.
Kopš pagājušā gada ceturtā ceturkšņa kokapstrādē ir kritiska situācija. Algu celšana ir tikai redzamākā problēmas daļa. Mūsu māteskompānija ir kokapstrādes uzņēmums Kurekss. Neredzamo daļu veido divi faktori: kas notiek globāli, un kas — lokāli. Dažādos tirgos cenas un pieprasījums pēc produkcijas samazinās. Plānoto apjomu par vēlamo cenu šobrīd nav iespējams pārdot. Savukārt vietējā līmenī situāciju pasliktina zāģmateriālu piegāde — kokapstrādē izejvielas veido lielu izmaksu daļu.
Latvijas valsts mežu iedibinātā cenu politika ir novedusi pie tā, ka baļķis, ko piegādā no dažu kilometru apkārtnes, sanāk dārgāks nekā no Norvēģijas uz ostu vestais. Tad arī nav jābrīnās, ka norvēģiem, zviedriem kokmateriāli ir lētāki nekā pie mums — viņiem turklāt ir zemāka elektrības cena. Vācijā šobrīd lielās platībās plosās egļu mizgrauzis, kas arī ļauj iegūt augstas kvalitātes izejvielu lielā apjomā par zemu cenu. Jā, algas pie mums aizvien ir zemākas nekā Skandināvijā un Vācijā, bet tas pārējo izmaksu pozīciju pieaugumu vairs nespēj kompensēt.
Produkcijas pieprasījuma kritums ietekmē arī darbalaiku. Iepriekš cilvēki strādāja trijās maiņās, tagad — tikai divās. Krītoties zāģmateriālu ražošanas apjomam, samazinājām darbinieku skaitu. Līdz ar to cilvēki atzīmē, ka darba grafiks kļuvis neērtāks.
Kā noturēt darbiniekus, nepaaugstinot algu?
Eva Selga, Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja
Atalgojums ir svarīgs motivācijas instruments, jo visi ejam uz darbu, lai nopelnītu naudu, par ko nodrošinām savu eksistenci. Taču tas nav vienīgais. Mēs dzirdam, ka darba tirgū trūkst gan intelektuālā, gan vienkāršāka darba darītāju. Līdz ar to darba devējiem jādomā, kā optimizēt darbu, bet pret esošajiem darbiniekiem jāizturas ar emocionāli inteliģentu attieksmi: mēs jūs cienām, mēs jūs novērtējam, mēs gribam ar jums būt kopā. Svarīgi redzēt cilvēku, nevis tikai cilvēkresursu.
Darba devējam ir iespēja meklēt dažādus nodarbinātības modeļus, piedāvājot iespēju strādāt gan attālināti, gan klātienē. Līdz ar to ir izmaksas, kas abām pusēm samazinās. Darbinieks, kas strādā mājās, tērē vairāk elektrības, bet netērē laiku un naudu ceļam uz darbu. Tas uzņēmējam var palīdzēt izdzīvot nestandarta situācijās. Mani novērojumi rāda, ka darba devēji šo iespēju ļoti bieži izmanto.
Šobrīd daudz runājam par emocionāli drošo vidi, par labbūtību — par to, kā rūpējamies par darbiniekiem. Darbaspēku vairs neuztveram tikai kā resursu, bet kā personību, ņemam vērā viņa vajadzības. Vairs nav tā, ka iedodam veselības polisi, un ar to mūsu atbildība beidzas, bet skatāmies, kā darbā veidot emocionāli pozitīvu klimatu. Esmu novērojusi, ka par to domā liela daļa uzņēmumu.
Šobrīd asociācijā esam izsludinājuši gada balvu, ko oktobra sākumā piešķirsim par kādu projektu, kas īstenots uzņēmumā. 90% iesniegto pieteikumu ir tieši par darbinieku labbūtību — gan rīkojot konkursus, iesaistot ģimeni, rīkojot sporta un citas veselību veicinošas aktivitātes, lekcijas par apzinātību, kā izvairīties no stresa, izdegšanas. Darbinieks pats var izvēlēties, kas viņam liekas interesantākais un saistošākais, ko gribētu darīt savā labā.
Šobrīd darbiniekiem emocionālais atbalsts noteiktās situācijās ir svarīgāks pat par materiālo. Mums katram ir problēmas mājās, ģimenē, ar veselību, sadzīviski sīkumi, kas «uzkrīt uz galvas» vienā laikā, tādēļ jūtamies nomākti un darba spējas mazinās. Ja mammai mājās ir slims bērns, viņa nestrādās ar prieku un atdevi, neiedziļināsies darba jautājumos ar tādu pašu entuziasmu kā citkārt, un tas ir normāli. Nevar būt, ka mātei darbs ir pirmajā vietā. Tas darba devējam ir jāņem vērā. Jā, mēs runājam par to, ka nenesam darbu uz mājām un ģimenes problēmas uz darbu, bet šobrīd tas mainās. Nevajag mēģināt izzināt cilvēka privāto dzīvi, bet izrādīt empātiju, ka darba devējam ir svarīgi, kas ar darbinieku notiek, un ka viņš ir gatavs palīdzēt, ja rodas šāda vēlme vai vajadzība.
Līdz ar to krasi mainās vadības stils, kā komunicēt ar darbiniekiem. Vairs nevar strādāt pēc principa: izdari to, ko es tev lieku, un tev vairāk nekas nav jāzina. Komandējošais, autoritatīvais stils, kad vadītājs uzdod uzdevumu un kontrolē izpildi, sen vairs nestrādā. Sevišķi tas attiecas uz jauno paaudzi, bet, protams, arī uz pieredzes bagātākiem cilvēkiem.
Vēl darbiniekiem ir svarīga pozitīva gaisotne kolektīvā. Lai arī daudz runājam par labbūtību, aizvien darba vidē pastāv mobinga un bosinga problēmas. Dati rāda, ka šī problēma tuvākajā nākotnē nekur nepazudīs, jo skolā tā ir ļoti aktuāla. Ar to vajadzētu cīnīties jau šajā vecumā, citādi viņi to turpina darīt arī darba kolektīvā. Vajadzētu vairāk runāt par to, kā citam pret citu izturēties un sadzīvot ar cilvēkiem, kas mums nav tik tuvi pēc sava personības tipa. Ne visi cilvēki mums patīk vienādi, un ne ar visiem varam sastrādāties. Kā veidot attiecības tā, lai otru neaizskartu, pašam būtu laba sajūta. Ja apkārt ir tikai tādi, kuru psihotips ar mūsējo nesaskan, ir jāiet pašam citur, nevis jāsāk terorizēt pārējos.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
Pagaidām nav neviena komentāra