Pagājušā gadsimta pirmajās desmitgadēs Ģertrūdes Lindenbergas aptieku kartonāžas fabrika bija lielākais uzņēmums Aizputē un plašā apkaimē. Fabrikā tapušās zāļu kastītes, dozītes, kulītes un etiķetes ceļoja pie aptiekām un medikamentu ražotājiem visā Baltijā un Krievijas impērijā
Ģertrūde Vilhelmīne Marija Heninga jaunībā nez vai sapņoja kļūt par uzņēmēju. Pasaulē viņa nāca 1870. gada 21. oktobrī Tērbatā, labi pazīstamā vācbaltu dzimtā. 19. gadsimta beigās viņa apprecējās ar Jelgavas tirgotāja dēlu Johanu Frīdrihu Lindenbergu, kurš bija izmācījies par aptiekāru un 1896. gadā pārvācās uz Aizputi, lai vadītu vietējo aptieku.
Diemžēl pēc dažiem gadiem Johans saslima, šķiet, ar plaušu karsoni, un 41 gada vecumā nomira. 28 gadu vecumā Ģertrūde palika atraitnēs, turklāt ar diviem maziem bērniem, no kuriem jaunākais — Vilhelms Karls Konstantīns — tēva nāves brīdī bija tikai pusgadu vecs. Viņa ātri aptvēra, ka vīra atstātais mantojums nebūs bezgalīgs un jau laikus jādomā, kā atstātajam kapitālam likt strādāt, lai nākotnē uzturētu sevi un bērnus.
Aizputes novadpētnieki uzskata, ka Lindenbergi jau iepriekš bijuši pazīstami ar gandrīz kaimiņos dzīvojošo grāmatsējēju un nelielas tipogrāfijas īpašnieku Lūdolfu Mīlhauzenu. Ģertrūde kopā ar Mīlhauzenu vispirms nopirka dzirnavas, bet dažus gadus vēlāk arī tipogrāfiju un kartonāžas darbnīcu, ko Mīlhauzens bija dibinājis 1890. gadā.
Savienojot iemaņas aptieku darba specifikā ar tipogrāfijas un kartonāžas jomu, tapa Ģertrūdes Lindenbergas tvaika kartonāžas fabrika, par kuras pārvaldnieku strādāja Mīlhauzens. 1904. gadā iespieddarbu un aptieku kartona kārbiņu ražotnē rosījās ap 40 strādnieku, pārsvarā sievietes. Noieta tirgus bija visa Krievijas impērija. Bizness, pēc visa spriežot, ritēja labi, un Lindenberga nosprauda aizvien ambiciozākus mērķus.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.