Siliņa: Ar kājām uz zemes, ar skatu uz priekšu

Interviju Evikai Siliņai lūdzām jau divas dienas pirms viņas kabineta apstiprināšanas Saeimā 15.septembrī, taču izbrīvēt laiku sarunai jaunajai premjerministrei nenācās viegli. Tā esot bijusi «liela pretimnākšana no mūsu puses pirmajā darba dienā», viņa bilda pirms sarunas, kas notika uzreiz pēc koalīcijas sēdes 18.septembrī Ministru kabineta Zaļajā zālē, kur notiek valdības sēdes. Esot bijis «traks grafiks», un «ceru, ka būšu loģiska tik vēlu vakarā».

Runājām gan par deklarācijā ierakstītajiem valdības mērķiem un neatliekami darāmiem darbiem, gan arī par valdības ministru izvēli. Premjerministre pašlaik nemaz nevēloties plašāku koalīciju un cer, ka viņas valdība varētu nostrādāt “vismaz” līdz vēlēšanām.

Valsts prezidents par valdību pirms tās apstiprināšanas teica, ka rezultāts «tālu nav ideāls», taču valstij vajagot strādāt spējīgu valdību. Kāpēc cerat, ka 52+1 balss koalīcija spēs pieņemt arī sarežģītus, valstij nepieciešamus lēmumus, ja tos jebkurā brīdī var bloķēt ar rīkojumu no Ventspils?
Es jums nepiekrītu, nekāds Ventspils rīkojums nevarēs bloķēt, jo 53 balsis dod iespēju virzīties uz priekšu bez bloķēšanas jebkurā gadījumā, un mums, visiem koalīcijas partneriem, ir izrunāta skaidra kārtība, ka Lemberga ietekme tiek noņemta tādējādi, ka mēs esam atrunājuši potenciālo iespēju – ja kaut kas tāds tiktu secināts vai parādītos valdībā kādi lēmumi, tad man būtu tiesības tādu ministru noņemt no amata. Un ZZS frakcijā nav bloķēšanas iespējas šiem cilvēkiem, viņiem ir vienbalsīgs frakcijas vairākums. Tā ka tādas iespējas arī šiem diviem deputātiem, kas pārstāvēja šo partiju [Latvijai un Ventspilij], nemaz reālistiskas nav.

Bet visai frakcijai ir šāda iespēja – pēkšņi būt pret. Valdībai būs jāskata arī sarežģīti un pretrunīgi jautājumi.
Nu, bet tādas iespējas būt pret bija arī Apvienotajam sarakstam, un tur arī bija dažādas oligarhu ietekmes. Tā ka es domāju, ka jebkurā gadījumā vienmēr ir iespēja kādai frakcijai kaut ko bloķēt, bet mēs esam vienojušies par konsensa principu koalīcijā, un tad tas ir sadarbības sanāksmē jārunā, kāpēc viņi kaut kam nepiekristu. Un tad mēs arī noteikti vērtētu, kas ir tie patiesie iemesli, kāpēc, pieņemsim, kaut kādi lēmumi tiek bloķēti.

Mēs esam arī izrunājuši, ka vēlamies ministru birojos labas pārvaldības principus ievērot un arī citu augstāko amatpersonu virzībā, tā ka, es domāju, nekas neliecina, ka mēs varētu tādu konsensu arī nesagaidīt.

Iepriekšējā koalīcija bija par vienu balsi vairāk, tomēr tā nenostrādāja pat gadu. Cik ilgu mūžu jūs prognozējat savai valdībai?
Līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām vismaz.

Tā jau visi saka, un Kariņš arī tā teica, kad apstiprināja viņa valdību.
Ziniet, nekas tik ļoti nestiprina cilvēkus Latvijā, kā tas, ka viņi cīnās pret kaut ko. Un, tā kā mums būs spēcīga opozīcija, tas ļoti spiež mūs saliedēties. Un līdzšinējais darbs to tiešām arī apliecina. Esošajai opozīcijai ir tik ļoti liela vēlme mūs sašķelt vai kaut kādā veidā novēlēt mums īsu mūžu, ka, tieši otrādi, tas nostrādā tik ļoti pozitīvi uz esošo koalīciju, ka mēs jau šodien vienojāmies, kādā veidā varētu atrast risinājumu elektroenerģijas sadārdzinājumam.

Kāds būs risinājums?
Rīt redzēsiet Ministru kabineta sēdē. Bet 60% kompensācija, samazinājums cenā no abonentu maksas vai sadales tarifa fiksētās jaudas maksājuma varētu būt risinājums līdz šā gada beigām fiziskajām personām, mājsaimniecībām. Bet, nu, 60% samazinājums no fiksētās summas – tas būs tas risinājums.

Kādas ir vienošanās par Apvienotā saraksta un Nacionālās apvienības cilvēku atstāšanu Saeimas komisiju vadībā, lai nodrošinātu likumprojektu virzību Saeimā?
Tas nav bijis koalīcijas jautājums, tas ir Saeimas jautājums, un ceturtdien būs gala rezultāts, kādi deputāti nāk iekšā, kādi paliek. Un tad arī būs skaidrība, jo mēs līdz galam nezinām arī, ko frakcijas virzīs prezidijā. Tas ir Saeimas lemšanas jautājums, tas nav ticis lemts koalīcijas ietvaros.

ZZS nav norobežojusies no sava ASV sankcijām pakļautā premjerministra amata kandidāta, kas Jaunajai Vienotībai pirms vēlēšanām bija priekšnoteikums jebkādai sadarbībai ar šo apvienību. Kāpēc vēlētājiem būtu jātic jūsu pašlaik solītajam, ja jūsu apvienība nav turējusi šo solījumu?
Tāpēc, ka es ļoti labi pārzinu sankciju likumu un zinu, kur beidzas un sākas sankcionēto personu tiesības un kur sākas viņu pienākumi. Es ļoti labi pārzinu tās iespējas, kādas ir sankcionētām personām un kādas nav. Līdz ar to viens ir šķietamā ietekme, ko šāda persona var paust, bet otrs ir tiešām jautājumu, kā lai pasaka, ierāmēšana. Jo sankcionētā persona patiešām visu acīs ir ļoti skaidri definējama, un mums Latvijā ir vairākas sankcionētas personas. Ir svarīgi atcerēties, ka mums ir arī Eiropas Savienības sankcijās esošas personas, un mums nevajag aizmirst arī, protams, par tām, jo tas arī ne mazāk svarīgi dažādu, pieņemsim, ostas jautājumu lemšanā. Un mēs esam visi vienojušies, ka vēlamies norobežoties arī no tādām personām.

Jautājums bija par to, ka pirms vēlēšanām jūsu priekšnoteikums sadarbībai ar ZZS bija, ka viņiem jānorobežojas no Lemberga. Viņi ir pateikuši, ka, tieši otrādi – nekādas norobežošanās, Lembergs ir mūsējais –, un jūs tomēr ar viņiem sadarbojaties.
Mēs esam koalīcijas līgumā vienojušies, ka mums nav saistoši kādas partijas noslēgtie citi sadarbības līgumi un katra partija atbild par saviem noslēgtajiem sadarbības līgumiem. Līdz ar to mūsu koalīciju veido partiju apvienība Jaunā Vienotība, Progresīvie un ZZS. Tātad tās attiecības, kādas ir ZZS ar šo partiju, ir viņu ziņā.

Tagad ir viņu ziņā? Pirms vēlēšanām tas bija jūsu apvienības priekšnoteikums sadarbībai.
Tas ir viņu ziņā.

Deklarācija ir īsa, taču tajā ir daudz vispārīgu “īstenosim”, “veidosim”, “attīstīsim”, “turpināsim”, “palielināsim”, “mazināsim”. Piemēram, “panāksim veselīgi nodzīvoto mūža dzīves gadu pieaugumu Latvijas sabiedrībā”. Vai to varēs pārbaudīt? Kāds būs šis gadu skaits 2026.gadā, ja valdība nostrādās līdz nākamajām vēlēšanām?
Šobrīd tas ir zināms visiem, tas ir gana mazs, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, un notiek regulāri tādi veselīgi nodzīvoto dzīves gadu pētījumi, un Eurostat savāc šos datus. To noteikti varēs pārbaudīt. Un, kā es jau minēju – tas ir tāds jauninājums – valdības deklarācija ir noteikti jāskata kopskatā ar šiem neatliekamajiem darbiem, kas līdz šim nav bijis. Šobrīd mēs esam vienojušies par darbiem līdz gada beigām, nākamgad būs nākamie darbi uz gadu, jo tas ievieš daudz lielāku skaidrību un arī varbūt tādu accountability [atbildība angliski – red.] politiķiem par to, ko tad viņi ir apņēmušies izdarīt.

Līdz ar to šī vairāk ir arī tāda politisko vērtību un principu deklarācija, un rīcības plāns, kas noteikti taps kopā ar ministrijām, būs jau daudz detalizētāks un sīkāks.

Bet es arī ļoti labi saprotu, ka tad, kad bija valdības deklarācijas garas, tad arī bija kritika, un tagad, kad ir īsa, arī ir kritika. Es pieturos pie īsiem, lakoniskiem dokumentiem, par kuriem es pati personīgi varu arī atbildēt.

Tieši par to ir jautājums. Jūs bijāt solījusi fokusēties uz darbiem, kurus var paveikt līdz gada beigām, tātad uz konkrētiem un pārbaudāmiem. Tāpēc…
…Ir statistikas dati, kas šos gadu skaitļus pēta, un noteikti pēc trīs gadiem varēs pētīt, vai mums ir izdevies to uzlabot vai nē. Pieņemsim, veselībā mums ir svarīgi… Manuprāt, mēs bieži vien aizrunājamies veselībā prom no galvenajām problēmām. Veselības pakalpojumu kvalitāte mums ir laba, bet ne visos rādītājos. Mums joprojām ir ļoti liels mirstības rādītājs infarkta gadījumā, prostatas vēža gadījumā. Ja mēs samazinātu šo saslimušo skaitu un uzlabotu rādītājus, es varētu teikt, ka mana valdība ir bijusi veiksmīga. Jo tas, manuprāt, ir tas svarīgākais mērķis, kas mums ir jāpanāk, un tas nozīmē, ka, ja uzlabotos arī šie rādītāji, veselīgi nodzīvoto dzīves gadu skaitlis noteikti arī parādītos daudz labāk.

Šis skaitlis 2022.gadā bija 54 gadi sievietēm un 51 vīriešiem. Kāds būs 2026.gadā?
Tam ir jāuzlabojas. Es nevaru pateikt, kāds tas būs, bet tam būtu jāuzlabojas, jo tas ir svarīgi, ka mēs vismaz kaut kādu uzlabojumu spējam panākt, jo šobrīd patiešām tas ir gana zems. Un, es domāju, pie tā ir [vainīgas] lielās rindas, nespēja varbūt arī tādā jau cienīgākā vecumā veselīgu dzīvesveidu piekopt. Nu, tur ir gana plašs jautājumu loks – arī sociālo aprūpi uzlabot, aprūpi mājās. Tur ir vesels komplekss ar jautājumiem, ko var risināt.

Vēl viens piemērs – pirms balsojuma Saeimā teicāt, ka valdības mērķis esot «plašs, spēcīgs vidusslānis», taču jūsu mēģinājumi skaidrot vidusslāņa kritērijus uzreiz izraisīja daudz iebildumu. Kāpēc valdība, kura tapšanas laikā solīja fokusēties uz paveicamiem darbiem, sola lietas, kuras īsti nevar izmērīt ne līdz gada beigām, ne līdz Saeimas vēlēšanām?
Swedbank bija veikusi iedzīvotāju aptauju un bija pētījusi, ko tad mūsu pašu sabiedrība redzētu kā vidusslāni. Tas ir, no vienas puses, izmērāms, no otras puses, ļoti abstrakts kritērijs. Bet tas ir skaidrs, ka viņi var atļauties savu mājokli, var atļauties veidot uzkrājumus. Tas bija tajā pētījumā, kas parādījās, ko mūsu cilvēki uzskatīja par vidusslāni – ka viņi var atļauties ne tikai aiziet uz teātri un aizbraukt kādā ceļojumā. Nu, tas ir tāds kritērijs, kas ir savādāks nekā varbūt līdz šim rīcības plānos un tamlīdzīgi.

Šīs intervijas mērķis nav noskaidrot vidusslāņa kritērijus. Mūs interesē, kāpēc jūs īsā un par konkrētu dēvētā deklarācijā minat mērķus, kurus pavisam droši nevarēs izmērīt pēc diviem, trim gadiem.
Tāpēc, ka es vēlos likt akcentu uz cilvēku, un ne vienmēr matemātiskie mērķi ir sasaistāmi ar konkrētu cilvēku dzīvi. Es domāju, ka šajā valdībā politiķiem ir jādod skaidri signāli par to, kas rūp mūsu cilvēkiem, un varbūt ne tik daudz, kas rūp ekonomikai makroekonomiski. Ne vienmēr cilvēks saprot, kā tas viņam uzlabojas, ja makroekonomikā uzlabosies rādītājs. To noteikti var izmērīt, bet man kā politiķim būtu svarīgi pateikt – man rūp, kā cilvēki Latvijā jūtas. Tāpēc varbūt arī šādi mērķi, kas atbild uz to, kā cilvēki Latvijā jūtas, un ne tik daudz varbūt par matemātiku.

Vai varat Latvijā iedomāties premjerministru, kurš pateiktu, ka viņam nerūp, kā jūtas cilvēki?
Nē, nu, noteikti jau, ka nē. Bet svarīgi ir arī tas, kā mēs to attiecinām, kā mēs to pasniedzam.

Saeimā teicāt, ka sieviete premjerministres amatā nenozīmējot, ka ar līdztiesību valstī viss ir kārtībā, tāpēc «ratificēsim konvenciju par vardarbības pret sievietēm novēršanu» un pieņemsiet kopdzīves regulējuma pakotni. Taču Stambulas konvencija nav vārdā pieminēta.
Ir pieminēta neatliekamajos darbos. Vardarbības pret sievietēm novēršana noteikti ir.

Bez jau citētā ir vēl 20.punktā teiktais par «jebkādas vardarbības un naida noziegumu izskaušanu». Konvencija nav nosaukta vārdā.
Nu, un kāpēc jāpiemin viens konkrēts dokuments, ja tur ir vesela jautājumu virkne, kas ir jāizpilda? Tas ir arī par Stambulu.

ZZS 14.septembrī  Saeimā vienbalsīgi atbalstīja kolektīvo iesniegumu par konvencijas neratificēšanu virzīšanu. Kāpēc cerat, ka «zemnieku» veči balsos par tās ratificēšanu un turklāt atbalstīs arī kopdzīves regulējumu?
Tāpēc, ka mēs esam to izdiskutējuši, veidojot valdību.

Un viņi ir apsolījuši, ka par to arī balsos?
Jā.

Tad kāpēc to nevar ierakstīt deklarācijā?
Mēs esam vienojušies par plašāku jautājumu loku. Stambulas konvencija ir viens politiskais dokuments, bet ir vajadzīga gan analītika, gan monitorings jautājumos par šo, gan jautājums, kādā veidā mūsu tiesībsargājošās institūcijas piemēro jautājumus par vardarbību pret sievietēm un ģimenēm, un bērniem. Tā ka tas nav tikai stāsts par vienu Stambulas konvenciju. Citādi kādam liksies, ka būs viena Stambulas konvencija, un viss ar vardarbību un līdztiesību būs kārtībā. Nu, tas ir mazliet plašāk nekā tikai Stambulas konvencija.

Stambulas konvencija tomēr ir kļuvusi par ļoti svarīgu politisku kritēriju.
Par to mēs esam vienojušies.

Ka būs?
Jā, pie neatliekamajiem darbiem.

Kad varētu notikt balsojums?
Šajā rudenī.

Deklarācijā vairs nav tieši nosauktas valdības paplašināšanas sarunās svarīgās skolu un veselības tīkla reformas. Vai tāpēc, ka ZZS tās neatbalsta?
Nē, es citādi redzu tās problēmas risinājumu un mērķi, kas ir jāsasniedz. Manuprāt, jautājumā par izglītību ir svarīgi, lai mums ir tāda satura izglītība, ka mūsu jaunieši spēj konkurēt darba tirgū gan šeit, gan arī ārzemēs, ja viņi to vēlas, bet savas mājas redz Latvijā. Un skolu tīkls ir sekundārs tam, kādas kvalitātes izglītību spēj iemācīt mūsu skolotāji un kāds saturs arī tiešām tiek mācīts skolās. Un, ja mēs spēsim izstāstīt vecākiem, kuriem mums arī jāspēj noteikt, kādas kvalitātes mēs meklējam skolotājos un skolā – jo diezin vai vecāki to spēj izvērtēt, viņi bieži vien varbūt bērnus sūta tuvākajā skolā, – tas ir mūsu kā valdības un mūsu kā izglītības nozares uzdevums to vecākiem izstāstīt un kopā ar pašvaldību atrast risinājumu un ceļa karti.

Ja mēs redzam, ka kāda skola nespēj nodrošināt šādu izglītību, un tas nav noslēpums, [izglītības ministre Anda] Čakšas kundze ir teikusi, ka daļā skolu skolotāji nerunā latviski, viņi runā krieviski, tad mums ir jāvienojas, ko mēs varam piedāvāt šiem vecākiem un bērniem kopā ar pašvaldību, kāda ir šī ceļa karte, kur bērni varēs mācīties. Un tas nav stāsts tik daudz par slēgšanu, kā stāsts par to, kur bērni mācīsies un ko viņiem mācīs. Manuprāt, mēs reizēm iedodam nepareizus akcentus, tāpēc arī nevaram dabūt sabiedrības atbalstu.

Es nešaubos, ka jūs vecākiem paskaidrosiet, bet pagastvečiem gan bija ļoti daudz iebildumu pret ministres Čakšas augustā piedāvāto reformas modeli. Kādu īsti modeli tad ZZS atbalstīs?
Es domāju, ka nav noslēpums, ka aizkulisēs arī mums ir teikts, ka, ja to izdarīs centralizēti valdība, tad to var izdarīt, tātad uzlabot gan kvalitāti skolās, gan kaut vai šo latviešu valodas jautājumu ar skolotājiem atrisināt. Viennozīmīgi, ka pagastu līmenī to nevar izdarīt, pašvaldību līmenī to nevar izdarīt. Tāpēc mums ir vienošanās, ka mēs to darām centralizēti. Mēs esam to izrunājuši arī ar visiem koalīciju veidojošajiem spēkiem, ka šie risinājumi ir jāmeklē visiem kopīgi. Jo ir skaidrs, ka, ja mēs to atstātu pašvaldību līmenī, pašvaldības nav gana, kā lai pasaka… Pašvaldībām politiski ir daudz jutīgāk šādus lēmumus pieņemt, un, iespējams, viņiem arī nav tādu resursu kā mums, ka varam salāgot vairākus pagastus kopā, vairākas pašvaldības kopā un redzēt to risinājumu, arī skatoties, pieņemsim, no mobilitātes – kādā veidā var no vienas skolas aizbraukt bērni uz citu skolu –, un atrisināt to centralizēti.

Skaidrs, ka būs nepatika un kaut kāda rūkšana, bet tāpēc ir jāsēžas visiem pie viena galda un kopīgi jārisina.

Vai tas nozīmē, ka piedāvājuma vēl nav un jūs tikai meklēsiet risinājumus?
Mums neatliekamajos darbos ir finansēšanas modelis arī izglītības jomā, tā ka tas līdz gada beigām ir jāizstrādā. Būs grūts darbs sarunās gan ar vecākiem, gan ar arodbiedrību, gan ar pašvaldībām.

Kāpēc valdības deklarācijā cīņa pret korupciju pieminēta tikai garāmejot? Vai līdz ar ZZS ienākšanu valdībā to pieminēt vairs nav pieklājīgi?
Bet tā ir pieminēta!

Jā, taču ir tikai piekabināta diezgan gara teikuma par tiesām pašās beigās – «tiesas spriešanai un cīņai pret korupciju».
Es domāju, kādu citu jomu arī varētu atrast, kas parasti pie 378 punktiem noteikti ir pieminēta biežāk. Bet korupcija ir, un tā ir pie tiesiskuma, pie demokrātijas, un pie pašaizsargājošās demokrātijas noteikti ietilpst arī cīņa pret korupciju. Nē, ZZS nekādā veidā nav iebilduši. Tas viss ietilpst pašaizsargājošā demokrātijā, kur cīņa pret korupciju ir pašsaprotama.

Bet es arī domāju, ka mums kā valdībai nav varbūt vēlreiz jākaisa sev pelni uz galvas, ja mēs darām šajā jomā gana daudz, un tāpēc pie tiesiskuma un tiesu spējas spriest tiesu tiešām taisnīgi tajā teikumā ir arī korupcijas jautājums.

Deklarācijas projektā bija rakstīts, ka «pabeigsim žoga būvniecību uz robežas ar Baltkrieviju līdz 2023.gada beigām, kā arī uz robežas ar Krieviju». Bet gala versijā ir termiņš uz abām robežām līdz 2024.gada beigām. Kāpēc pagarinājāt termiņu žogam ar Baltkrieviju par vienu gadu?
Mēs nevis pagarinājām, mēs novienkāršojām, jo sapratām, ka ir tik sarežģīti salikt tos punktus, jo sauszemes robeža ar Baltkrieviju varētu tikt pabeigta līdz šā gada beigām, taču purvi un slapjās vietas būtu līdz nākamā gada vasarai. Bet žogs uz Krievijas robežas varētu būt līdz nākamā gada beigām. Un tad, lai nebūtu pārpratumu, ierakstījām, ka robežas žoga izbūve būs līdz nākamā gada beigām. Jo skaidrs, ka sauszemes robežu var izbūvēt ātrāk, bet purvi prasa ilgāku laiku, un mēs, lai nebūtu trīs datumu, ierakstījām vienu, kas ir kopīgs.

Un mēs vispār šobrīd esam mainījuši to principu, kādā mēs strādājam ar robežu izbūvi, nosakot konkrētus termiņus institūcijām, kas tām liek sarosīties un mazliet sagrupēties savādākā veidā. Jo iepriekš bija tā, ka bija jācīnās par finansēm, un tas varbūt zināmā mērā ieviesa kaut kādu sava veida stilu arī ierēdņu darbībā. Šobrīd, pasakot, ka tie ir konkrēti termiņi, viņiem ir jāatrod iemesli, kāpēc viņi kaut ko nevar izdarīt, un tad jāpasaka, kas ir jāmaina valdībai, lai mēs to palīdzētu izdarīt, tātad, lai šie termiņi tiktu ievēroti.

Teicāt, ka ZZS nevar uzticēt drošības un tieslietu ministrijas. Toties Gunāram Kūtrim ir paredzēts Saeimas priekšsēdētāja amats, kas automātiski nodrošinās viņam vietu Nacionālajā drošības padomē. Kāpēc atstājāt Lembergam tiešu vadu uz valsts slepenāko institūciju?
Lembergam vadu noteikti neatstājām. (Smejas). Jebkurā gadījumā mēs esam vienojušies valdības deklarācijā, ka mums paliek nemainīgs mūsu eiroatlantiskais kurss gan ārpolitikā, gan drošības politikā. Mēs turpinām atbalstīt Ukrainu un īpaši esam to uzsvēruši, ņemot vērā, ka šie divi partneri ir jauni un valdībā nav strādājuši tad, kad sākās karš Ukrainā. Skaidrs, ka tas mums bija ārkārtīgi svarīgi, ka arī viņi pilnībā apliecina savu fokusu uz šiem jautājumiem un nemainīgumu. Un tur man nav šaubu.

Jautājumā par Kūtra kungu – tas, protams, ir Saeimai vēl jābalso, tas nav gluži tikai koalīcijas jautājums. Bet mums ir drošības iestādes, kurām tad arī ir jāvērtē visaugstākajā līmenī attiecīgo amatpersonu atbilstība spējai strādāt ar valsts noslēpumu. Un man arī nav šaubu, ka viņi spēs visaugstākajā līmenī to izdarīt.

Kūtris šodien Krustpunktos teica, ka viņš joprojām sazinoties ar Ingunu Sudrabu, par kuru, kā varbūt atceraties, tie personāži Rīdzenē runāja, ka Maskavā ir nolemts, ka viņai jābūt premjerministrei. Tātad, ielikdami Kūtri šajā amatā, jūs varbūt iedodat tiešo vadu ne tikai uz Ventspili, bet arī uz Maskavu?
Es uzskatu, ka pilnībā varu uzticēties mūsu drošības iestādēm, jo šim amatam ir vajadzīgs visaugstākā līmeņa siets no viņiem. Un man nav šaubu, vai viņiem varētu nebūt pilna informācija par to, vai amatpersonai var vai nevar uzticēt visaugstākā līmeņa darbu ar klasificētiem dokumentiem. Tā ka viens ir mūsu politiskā vienošanās, un otrs ir šis jautājums.

Drošība ir pirmā sadaļa deklarācijā. Jaunais aizsardzības ministrs Andris Sprūds ir apšaubījis Latvijas valstiskuma nepārtrauktību, atbalstījis Latgales autonomiju, bet Ukrainas valsti dēvējis, tāpat kā Putins, par «projektu». Kāpēc piekritāt Progresīvajiem, ka šajā amatā jābūt tieši viņam?
Katra partija izvirzīja savu amata kandidātu, bet es arī tikos ar potenciālajiem ministriem pirms viņu vēl oficiālās izvirzīšanas, pārrunāju, vai viņu redzējums atbilst tai mūsu kopīgajai valdības deklarācijā paustajai idejai un vērtībām. Un Sprūda kungs arī apliecināja, ka viņš nekādā veidā netaisās novirzīties no tā kursa, par ko mēs visi esam vienojušies. Un man nav šaubu, ka tas valdības deklarācijā paustais šobrīd kaut kādā veidā varētu tikt apdraudēts. Bet, protams, tā ir partiju atbildība un arī attiecīgā ministra atbildība skaidrot savus vēsturiskos izteikumus sabiedrībai, medijiem, jo viņiem pašiem, protams, ir jāuzņemas par to atbildība.

Kad viņš to skaidros?
Viņš jau ir skaidrojis.

Viņš, šķiet, teica, ka tas esot izrauts no konteksta vai kaut kā tā.
Nē, kaut ko vairāk, manuprāt, viņš skaidroja.

Varbūt. Kādi bija Progresīvo argumenti, ka viņiem noteikti vajag Aizsardzības ministriju?
Nu, katrā ziņā mēs vienojāmies tā, ka katra partija nāks un vismaz tādā vēlmju pozīcijā izteiks, kuri ir viņu talantīgākie cilvēki un kas būtu tās nozares, par kurām viņi redzētu, ka varētu uzņemties arī atbildību. Nu, un tad viena no tām Progresīvo izvirzītajām nozarēm… Neslēpšu, tur bija vairākas, viņi redzēja sevi potenciāli vairākās nozarēs, kur viņi varētu uzņemties atbildību, bet, tā kā viņiem ir proporcionāli tikai trīs nozares, par kurām viņi var atbildēt, tad viņu izvēle bija šīs jomas.

Mēs tur padiskutējām, vai viņi būtu gatavi uzņemties atbildību par Veselības ministriju. Kā jūs redzat, tad par visām trim ļoti sarežģītajām jomām, kas ir iekšlietu nozare, izglītības nozare un veselības nozare, atbildību ir uzņēmusies Jaunā Vienotība. Tā ka mums diskusijās gāja gana karsti, kas tad būs tās nozares, par kurām atbildēs Progresīvie un par kurām atbildēs ZZS. Bet Jaunā Vienotība nu ir uzņēmusies arī par šīm trijām smagajām nozarēm atbildību, jo nav noslēpums, ka partijas pauda tādu nostāju, ka tai partijai, kuras pārziņā ir arī Finanšu ministrija, būtu arī par šīm trim finanšu ietilpīgākajām jomām jāuzņemas atbildība.

Aizsardzības ministrija tādā ziņā arī ir finanšu ietilpīga, bet ir jau visas koalīcijas un likuma līmenī vienošanās par aizsardzības finansējumu. Tā ka, es domāju, tas potenciāli arī bija tāds varbūt savādāka līmeņa jautājums nekā šīs pārējās trīs jomas.

Bet vai jūs piedāvājāt Progresīvajiem kaut kādas sociālā bloka ministrijas?
Veselību piedāvāju.

Vai to viņi negribēja tāpēc, ka tur līdzi nenāca nauda, bet Aizsardzības ministrijā būs 3% no IKP?
Nē, nu, tā viņi nedomāja. Viņiem katrā ziņā bija viņu kandidāti. Vairāki, ko viņi piedāvāja. Jo ir jāatceras, ka mums bija faktiski tā vienošanās, ka par ministriem tiek virzīti Saeimas mandātu ieguvušie. Vai arī profesionāļi, kuri nav bijuši veiksmīgi Saeimas vēlēšanās, bet tādu ministru mums arī nav. Tā ka tas loks ir gana ierobežots, kas tad par ministriem vispār varēja tikt virzīti. Attiecīgi tāpēc arī zināmā mērā tādi tie kritēriji.

Kritēriji bija, ka vai nu ievēlēts, vai profesionālis.
Sprūds ir ievēlēts.

Vai, piemēram, Imants Lieģis, jūsuprāt, nebūtu labāks profesionālis? Viņš ir bijis aizsardzības ministrs un Latvijas vēstnieks NATO.
Viņš netika virzīts.

Kāpēc viņu nevirzīja, kā jums šķiet?
Nezinu. Nav ne jausmas. Nebija viņa kandidatūras, viņu nepiedāvāja.

Un vai Sprūda kungs sākotnēji gribēja Ārlietu ministriju?
Nekomentēšu šo.

Paldies, laba atbilde! Vairākas vides organizācijas iebilda pret zaļzemnieku Kasparu Melni klimata ministra amatā. Kāpēc piekritāt, ka par vides un klimata mērķiem atbildēs faktiski lauksaimniecības lielrūpnieku pārstāvis, var teikt, ka āzis par dārznieku?
Nu, es domāju, ka uz to jautājumu var skatīties dažādi. Kā es jau teicu, es tikos ar ministriem pirms viņu apstiprināšanas, faktiski pirms oficiālās izvirzīšanas. Mani arī interesēja Meļņa kunga pozīcija. Un es domāju, ka šie kopīgie klimata mērķi arī viņam jebkurā gadījumā šķita svarīgi un ir svarīgi. Jo bieži vien mēs pārspīlējam ar tiem, kā jūs teicāt – āzis par dārznieku? Bieži vien tie āži izskatās citādi tāpēc, ka ir ļoti daudz birokrātisko šķēršļu. Un uzņēmēji sastopas ar šiem birokrātiskajiem šķēršļiem, un ne vienmēr klimata mērķi ir tie, pret kuriem viņi iestājas, bet iestājas bieži vien pret tiem birokrātiskajiem šķēršļiem. Mēs izrunājām, ka ļoti daudzas, kā jūs redzat arī šajā valdības deklarācijā, lietas – ka ir jāmaina attieksme, kādā veidā mēs strādājam ar uzņēmējiem.

Un, protams, klimatiskie mērķi ir nemainīgi svarīgi, un zaļā enerģija ir svarīga, jo tas Latvijai palīdz būt neatkarīgai no Krievijas, un deklarācijā skaidra vienošanās par to ir. Bet tas ir mums svarīgi arī no investīciju viedokļa, jo pie mums nāk ārvalstu investori, viņiem ir svarīgi, vai mēs turpinām attīstīt zaļo enerģiju vai nē. Tur, manuprāt, pilnīgi viss ZZS atbalsts mums ir bijis. Es domāju, ka arī [Armandam] Krauzes kungam gana liels izaicinājums, jo viņš, tāds gana zaļš savā domāšanā, būs Zemkopības ministrijā. Un tāpēc es nedomāju, ka tur būs kaut kādas lielas pretrunas tajā, par ko mēs visi esam vienojušies, jo izrunāju arī ar Meļņa kungu viņa pozīciju, un man šķiet, ka viņš ļoti labi saprot, ko nozīmē potenciālas investīcijas Latvijai un ka tās ir daudz lielākas par kaut kādām, kā jūs teicāt – lielsaimnieku interesēm?

Lauksaimniecības lielražotāju interesēm.
Lauksaimniecības lielražotāju interesēm. Jo skaidrs, ka šiem zaļajiem mērķiem ir jāveido, jāatjauno enerģētikas stratēģija, kas mums šobrīd nu tad būtu Klimata un enerģētikas ministrijas pārziņā, bet skaidrs, ka mums līdz šim nebija tāda skaidra aprēķina, cik tad Latvijai tas izmaksās. Un tas būtu tad arī viņa izaicinājums aprēķināt un parādīt, cik tas Latvijai izmaksās un kas ir tā līdzsvarošana, ko mēs varam atļauties un kur, protams, mums ir jāskatās, cik strauji mēs varam virzīties uz šiem zaļajiem klimata mērķiem. Jo no vienas puses sadales tarifu sadārdzinājums arī ir zaļie mērķi, bet mums ir kaut kādā veidā jāstāv arī ar kājām uz zemes un jāskatās, cik strauji mēs varam iet uz šiem mērķiem, kas mums ir svarīgi. Mēs nedrīkstam novirzīties no kursa, bet mums ir jādomā par šiem soļiem, cik tas patiesībā izmaksās mūsu iedzīvotājiem un uzņēmējiem. Tā ka, nu, ar kājām uz zemes, bet ar skatu uz priekšu.

Un kā jūs vērtējat veselības ministra plānu apvienot ministra pienākumus ar ārsta praksi? Vai, jūsuprāt, ministram atliks laiks, lai risinātu veselības nozarē gadiem samilzušās problēmas?
Mēs esam runājuši ar viņu. Es pazīstu Hosamu Abu Meri, viņam ir fantastiskas darba spējas, bet es arī zinu, ka viņš nekad to nedarīs uz ministrijas darba rēķina. Ja viņš to darīs, tad tā būs noteikti kāda brīvdiena. Un es viņam novēlu labu veselību. (Smejas.) Es domāju, viņš noteikti pats atradīs veidu, kā to sabalansēt – savu darbu ar šo ārsta praksi. Jo zinu, ka viņš ir ļoti atbildīgs cilvēks.

Vai jūs zināt, kur un kad ir bijis, ka praktizējošs ārsts ir arī ministrs?
Nē. Man grūti to šobrīd komentēt. Es arī nezinu, neesmu tādā griezumā skatījusies. Grūti to šobrīd komentēt. Es domāju, ka jāļauj ministram šobrīd iestrādāties, lai viņš pats pieņem šos lēmumus. Lai viņam ir mazliet laika, lai viņš aptver, cik liels ir tas viņa darba laiks ministrijā. Gan jau viņš pieņems lēmumu.

Vai ministra darbu vispār var savienot ar biznesu, ārsta praksi vai kādu citu darbu?
Ir likums Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā, kurā ir izņēmumi. Tā ir izglītība, akadēmiskais darbs un, man liekas, vēl bija ārsts un sports. Tur ir daži izņēmumi, ne velti tie tur ir. Tā ka, es domāju, iedosim viņam laiku pavērtēt. Viens ir, ko viņš teica tagad, bet iedosim viņam laiku, lai viņš pats izvērtē.

Deklarācijā ir apņemšanās, ka «mazākuma akciju daļu no tirgus orientētām publisko personu kapitālsabiedrībām kotēsim biržā». Vai par to ir vienprātība koalīcijā?
Vispār – jā, šajā ir.

Apvienotais saraksts iebilda. Vai ZZS neiebilst?
Nē. Jo visi saprot, ka tā ir fantastiska iespēja daļu no mūsu valsts kapitālsabiedrībām, kuras faktiski šobrīd lieto valsts budžeta finansējumu, kotējot biržā, piesaistīt papildu finansējumu no privātā sektora, pat no ārvalstīm. Un mēs tādējādi atbrīvotu šo budžeta daļu tiem mērķiem, kuriem mums ļoti vajadzīgs finansējums, piemēram, veselībai, izglītībai, drošībai. Un, ja mums ir šādi topošie zaļie uzņēmumi, kas varētu tādā veidā piesaistīt investīcijas, kā to ir izdarījusi Lietuva un Igaunija, tad būtu vienkārši nesaprātīgi neizmantot šo iespēju, jo investoru interese par šādiem uzņēmumiem ir liela.

Tas nenozīmē, ka valsts zaudētu kontrolpaketi, nebūt ne. Piemēram, AirBaltic varētu būt pirmais gadījums, kur mēs ejam šādu ceļu. Un es domāju, ka mēs to netaisāmies darīt ar desmitiem uzņēmumu uzreiz, bet iet soli pa solim, izvērtēt, cik mēs esam gatavi, kā mēs protam to izdarīt, sagatavot visus IPO standartus.

Un šobrīd patiesībā ir diezgan liela izpratne. Es pat biju patīkami pārsteigta. (Smejas.)

Ko jūs atbildētu tiem, kuri apgalvo, ka tā būšot atkal kaut kāda privatizācija?
Vajag ieklausīties tajā, ko mēs sakām. Jo tad, kad mēs ar Apvienoto sarakstu tikāmies, viņi visu laiku teica «nē». Un tad vienā no pēdējām sarunām, kad es vēlreiz izstāstīju, ka runa nekad nav bijusi ne par Latvenergo, ne par Latvijas valsts mežiem, bet ir par potenciālo jaunuzņēmumu, kuru šie divi lielie valsts uzņēmumi varētu izveidot, un tieši šī jaunuzņēmuma daļas varētu daļēji kotēt biržā, tad viņi tā kā no jauna izdzirdēja šo informāciju un pat faktiski gandrīz tam visam piekrita.

Vai tātad piekristu tā jaunuzņēmuma «privatizēšanai», kā viņi to dēvē?
Nē, nu, privatizēšana ir kaut kas cits. Nu, kā lai pasaka… Ņemot vērā, ka viņi negribēja šo jautājumu, viņi izmantoja Latvijas sabiedrībā ar sliktu pieskaņu izmantotu vārdu, kas rada pilnīgi citas ekspektācijas, nekā tās, ko dara šobrīd gan ar Enefit, gan ar citiem uzņēmumiem Lietuva un Igaunija, kur par privatizāciju neiet runa. To nedarītu valsts pati, to darītu starptautiskas kompānijas, kas ir pieredzējušas šādu uzņēmumu kotācijā biržā, tādējādi pat daļēji attālināti no politiskiem procesiem daļu no šī uzņēmuma un spējot valstij nopelnīt. Jo, protams, tā peļņa daļēji nonāktu valsts rīcībā. Ja igauņi un lietuvieši to var izdarīt, un tā nav privatizācija, kāpēc lai Latvija to nevarētu izdarīt?

Man pat jāsaka, ka tas ir ļoti nesmuki no to politiķu puses, ka viņi izmantoja šo veco deviņdesmito gadu privatizācijas stāstu pilnīgi citu starptautisku, šobrīd apstiprinātu standartu, nu, tādai mērķu izmantošanai. Es drīzāk teiktu, ka tā bija viņu nevēlēšanās to darīt, tāpēc tika izmantots šis slengs «privatizācija», kas nebūt tā nav.

Vai koalīcijas durvis joprojām ir atvērtas, kā Apvienotajam sarakstam piektdien Saeimā teica tagad jau ekonomikas ministrs Viktors Valainis no ZZS? Ko jūs viņiem – vai nu visam AS, vai atsevišķiem cilvēkiem – varētu piedāvāt par atbalstu valdībai?
Labs jautājums. Šobrīd es gribētu šajā koalīcijā strādāt tādā, kāda tā ir. Protams, ja kāds deputāts pēkšņi izdomās pievienoties, vērtēsim individuāli, bet šobrīd es esmu gana apmierināta ar dinamiku, kāda mums ir izveidojusies. Man ļoti negribētos zaudēt ne tempu, ne to komandas garu, kāds mums ir, jo es gribētu panākt rezultātu vairākos jautājumos, it īpaši tajos neatliekamajos darbos. Līdz ar to es par paplašinātu koalīciju šobrīd nemaz nevēlos runāt.

Ko koalīcija ir apsolījusi Oļegam Burovam par atbalstu?
Koalīcija ar Burovu nav konkrēti runājusi. Tas ir sadarbības līgums ZZS ar Burovu. Un, kā jau es jums stāstīju, mums nav saistoši kādu koalīcijas partneru noslēgtie sadarbības līgumi. Tieši tāpat mums ir bijuši iepriekš kaut kādi sadarbības līgumi, kas nenozīmē, ka tie ir saistoši pārējiem partneriem. Mūsu koalīciju veido Progresīvie, ZZS un Jaunā Vienotība, un tās jau ir ZZS un Gods kalpot Rīgai attiecības.

Kad plānojat izvērtēt ministru darba kvalitāti un pēc kādiem kritērijiem vērtēsiet?
Vienu dienu strādāju! (Smejas.) Nu, parasti 100 dienas ir tāds atskaites punkts, kad mēs visi, arī jūs kā mediji skatāties. Tāpat arī jautājumā, ko jūs minējāt par šo Lemberga ietekmi, jūs vienmēr esat norādījuši uz kaut kādiem jautājumiem, bijuši tāds kā uzraugs. Vismaz man tiesību zinātnē, kad es mācījos, teica, ka ir vēl viena vara valstī, un tā ir mediju vara. Un es domāju, ka to varu arī izmantosim, vērtējot ministru darbu.

Parasti atskaite ir šīs 100 dienas, kad var paskatīties, kā ministriem ir gājis. Jo skaidrs, ka mums uzreiz pirmais iznāks varbūt netipiski, bet budžets, kas būs gana strauji. Un arī šis energoresursu sadales tarifu jautājums. Bet 100 dienas varētu būt arī kaut kādi vēl papildu darbi arī ārpus budžeta, kad skatīties, kā ministriem veicas.