Nupat noskrējusi intensīvas slodzes Dzejas dienu maratonu, dzejniece Inese Zandere 15. septembrī svin skaistu jubileju. Domā mierīgi un dziļi. Un šķiļ asus, trāpīgus zibeņus pa politiķu dibeniem
Vārdu spēles, paradoksi, nebēdnīgs rotaļīgums, humors un skaudrs tiešums — tās ir Ineses Zanderes dzejas atpazīstamības zīmes, kuras izbauda liels un mazs lasītājs vai klausītājs. Gandrīz 20 gadus viņa ir bērnu literatūras izdevniecības Liels un mazs galvenā redaktore un nu jau vairāku paaudžu bērnu mīļākā autore. Jo Zandere joprojām prot spēlēties.
Viņas pieaugušajam cilvēkam adresētā dzeja ir kā dziļurbums ar skaidru ūdeni, kurā atspīd koki, debesis un cilvēka dažādie vaibsti. Reizēm viņa spēlējas arī ar lielajiem ļaudīm, kā to izdarīja šogad Dziesmusvētkos, kur izskanēja pilna sauja kora dziesmu ar Zanderes dzeju. Piemēram, viņa grieza otrādi mums pazīstamos sakāmvārdus, meklējot dzīvesgudrības slēpto oderi — dziedātāju mutēs ielika vārdus «lai vilkam vilks ir cilvēks», «lai ūdens tek pret kalnu», «lai piedzimst tas, kas nomirst». Reizēm nepareizās atbildes ir vispareizākās un graudi atrodami tieši starp pelavām, domā dzejniece.
Viņas dzejā aug lieli un skaisti koki, kas kļūst par tautas mežu, ko auklējusi saule un norūdījuši skarbi vēji. Ja izaugsim par kokiem, visu pārējo spēsim paši.
Jautāju Zanderei, vai viņa ir bērnu vai pieaugušo dzejniece. Viņa saka — abējādi. Un starp šīm divām pasaulēm nav stingru robežu un nogriežņu. Jo bērnība nekad nebeidzas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.