Kara balsis.* Rehabilitācija ar gliemežiem

Uzņēmējam Andrijam Širenkovam pagājušā gada pavasarī bija lieli plāni. Odesas apgabala saimniecības Besarābijas gliemeži īpašnieks tikko bija pasūtījis no Eiropas jaunus gliemežus, kā arī itāļu sietu to nožogošanai. Preces pienāca Kijivas apgabalā, taču Andrijs nepaspēja to paņemt — 26. februārī kravas noliktavu sabombardēja Krievijas karaspēks. Uzņēmējs lēš, ka zaudējumi bijuši jaunas automašīnas vērtībā. Taču viņš nekrita izmisumā un savu gleznaino saimniecību pārveidoja par bezmaksas rehabilitācijas centru karā cietušajiem bērniem.

Andrijs dzimis un dzīvo Izmailas pilsētā pie robežas ar Rumāniju. Karjeru sācis, strādājot dažādos uzņēmumos, bet pirms 20 gadiem nodibināja savu būvniecības uzņēmumu. Savukārt 2016. gadā sāka interesēties par gliemežu biznesu, izveidojot pirmo un vienīgo gliemežu fermu Besarābijā (vēsturisks reģions starp Melno jūru un Donavu, Prutu, Dņestru).

«Gribēju uzņēmējdarbību dvēselei,» stāsta Andrijs. «Mūsu gliemežu ferma atrodas gleznainā Safjanu ezera krastā. Šis ir tāds bizness, kas dod emocionālu gandarījumu.»

Viņa saimniecība tika iekļauta ceļojuma maršrutā Ukrainas Besarābijas vīna un garšas ceļš — tā viņa gliemežu audzētava kļuva par vienu no Ukrainas gastrotūrisma pērlēm. Viesu bija daudz un ne tikai no Ukrainas, bet no visas pasaules — Amerikas, Brazīlijas, Vācijas, Francijas. Andrijs pats vadīja ekskursijas, izrādot gliemežu audzēšanas procesu un rīkojot degustācijas. Sāka savu preču eksportu pat uz Portugāli, saņemot atbilstošu kvalitātes sertifikātu. «Pēc tam nāca vēl vairāki piedāvājumi no ārzemēm, bet es atbildēju, ka mēs turpināsim tirgoties tikai Ukrainā, pozicionēsim sevi kā kvalitatīvu Ukrainas ražotāju. Ja vēlaties nogaršot, brauciet pie mums!» stāsta Andrijs.

2022. gada pavasarī viņš plānoja atvērt jaunu degustāciju zāli ar skatu uz ezeru. Liela nauda ieguldīta teritorijas labiekārtošanā, jau bija noslēgti līgumi ar tūrisma firmām, taču sākās karš, un uzņēmēja prioritātes krasi mainījās.

Jau marta pirmajā pusē viņš saimniecībā atvēra bērnu rehabilitācijas centru. Pirmos uzņēma bērnus no Mariupoles, Lisičanskas un citām Doneckas apgabala pilsētām. Viņiem tika izstrādātas īpašas programmas, nolīgti psihologi un organizēti dažādi pasākumi. Pēc kāda laika Andrijs iepirka arī jaunu gliemežu partiju, šoreiz — turpat Ukrainā, lai varētu sniegt bērniem pozitīvas emocijas.

«Pagājušā gada 15. martā nolēmu iestādīt aprikožu dārzu. 90 dažādu šķirņu aprikožu un gandrīz 200 mandeļkoku. Karš ir nelaime, bet mums ir jāturpina dzīvot. Šogad jau esam apēduši pirmās aprikozes un gaidām pirmos riekstus. Domāju, ka pēc dažiem gadiem Izmailā gatavosim garšīgu amareto,» saka uzņēmējs.

Andrija dzīvespriecīgā balss aizlūst tikai brīdī, kad viņš piemin savu dēlu Andriju. Pievilcīgais 30 gadus vecais vīrietis, kuram pirms kara bija sava kafejnīca, devās aizstāvēt dzimteni un pirms dažām nedēļām krita frontē pie Zaporižjas. Nesen viņu apglabāja.

Par spīti karam, Andrija gliemežu audzētava joprojām uzņem viesus. Viņš plāno paplašināt rehabilitācijas centru, rīkot podniecības un aušanas meistarklases, jo «roku darbs uzlabo uztveri un palīdz rast psiholoģisko līdzsvaru».

Pierobežas pilsētu Izmailu Krievija ar raķetēm neapšauda, tur ir skaista daba un tīrs gaiss, tāpēc šī vieta ir ideāli piemērota rehabilitācijai, uzskata Andrijs. Tagad viņa spēka avots ir bizness un ģimene — divas meitas un otrs dēls. Agri vai vēlu karš beigsies, viņš saka, un mums ir jādomā, kā palīdzēt ukraiņiem atveseļoties.

* Rakstu sērija Ukrainas kara balsis pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu