Pagājušā gada 23. februārī 28 gadus vecā Daša ar autobusu izbrauca no Sumiem, lai dotos uz dzimto pilsētu Enerhodaru, kur viņu gaidīja vecāki. Vēlu vakarā šķērsojot Zaporižjas apgabalu, piezvanīja vīram — jauno sievieti bažīgu darīja liels skaits nemarķētu militāro transportlīdzekļu. Vīrs nomierināja — visticamāk, tas ir ukraiņu pastiprinājums Doneckas apgabalam, un Daša turpināja braucienu.
Nākamajā rītā viņu pamodināja vīra zvans — sācies karš! Daša bija šokā, jo Enerhodarā bija klusums — mamma, kā parasti, bija aizgājuši uz darbu bērnudārzā, bet tētis uz Zaporižjas atomelektrostaciju. Par pieaugošo paniku pilsētā liecināja tikai rindas pie bankomātiem un degvielas uzpildes stacijās. Pēcpusdienā Dašas ģimene devās uz vecmāmiņas privātmāju, lai būtu kopā.
«Mēs pat iedomāties nevarējām, ka varētu okupēt pilsētu, kurā atrodas lielākā atomelektrostacija valstī. Tētis bija pārliecināts, ka Enerhodara tiks pasargāta un krievi šeit neieradīsies. Cilvēki no tuvējām pilsētām pat speciāli pārbrauca uz Enerhodaru, jo bija pārliecināti, ka šeit būs droši. Pat mans vīrs teica, lai labāk neatgriežos Sumos. Tieši tā 2022. gada 4. martā mana ģimene nonāca krievu okupācijas zonā,» stāsta sieviete.
Dašai paveicās — pērn maijā viņai kopā ar draugiem automašīnā izdevās pamest Enerhodaru. Ceļojums ilga vairākas dienas. Mamma un tētis nolēma palikt pilsētā, lai pieskatītu vecmāmiņu, kura varētu neizturēt nogurdinošo braucienu cauri 22 Krievijas armijas kontrolposteņiem.
Daša nevēlas nosaukt savu uzvārdu, jo vecāki turpina strādāt savās līdzšinējās darbavietās un viņa baidās par tuvinieku drošību.
Viss, kas tagad notiek okupētajā pilsētā, Dašai ir kā slikts sapnis. Viņa atceras, ka bērnībā ar ģimeni mēdza atpūsties pie milzīgās Kahovkas ūdenskrātuves jeb «jūras», kā paši to sauca. Pēc aizsprosta saspridzināšanas jūnija sākumā šī «jūra» tagad ir pazudusi. Viņa atceras, ka atomelektrostacija vienmēr tika uzskatīta par Enerhodaras nabu. Arī Daša ar skolēnu ekskursijām apmeklēja lielo spēkstaciju, kas bija prestiža darbavieta un kur atsevišķu darbinieku vidējā alga bija lielāka nekā Kijivā. Jaunieši tika aicināti studēt Sevastopoles Kodolenerģētikas institūtā — spēkstacija sedza mācību maksu ar nosacījumu, ka speciālisti atgriezīsies šeit strādāt. «Visa pilsētas infrastruktūra bija pakārtota spēkstacijas darbiniekiem — mana mamma bērnudārzu atvēra jau sešos rītā, jo drīz pēc tam bērnu vecākiem sākās kārtējā maiņa,» stāsta Daša. Viņa pati izvēlējās doties līdzi savam nākamajam vīram uz Kijivu, kur pabeidza Valsts transporta universitāti. Pēc kāzām pārcēlās uz Sumiem, kur Daša vadīja sieviešu apģērbu un apakšveļas šūšanas firmu.
Dienā, kad krievi ienāca Enerhodarā un apšaudīja atomelektrostaciju, Dašas tēvs bija darbā. Spēkstacijas darbinieki bija mācīti, kā rīkoties jebkurā ārkārtas situācijā, tikai neviens pat iedomāties nevarēja militāra uzbrukuma scenāriju. Okupanti pilsētu ieņēma ātri, agresīvi noraujot Ukrainas simboliku un izkliedējot proukrainiskos mītiņus. Enerhodaras iedzīvotājiem nācās samierināties ar okupāciju.
Kad Daša ar draugiem un viņu mazo bērnu sasniedza Zaporižju, ieraugot Ukrainas karogu, viņa sāka raudāt. Sākumā Dašai asaras bira pat veikalos, redzot lielo preču klāstu, kas tolaik Enerhodaras iedzīvotājiem jau bija kļuvusi par greznību. Bet visvairāk viņas sirds sāpēja par vecākiem, kuri bija pieņēmuši grūtu lēmumu nosargāt savas mājas.
Atguvusies no pārdzīvotajām šausmām, 2022. gada jūlijā Daša pēc vīra mudinājuma nolēma pārcelties uz ārzemēm — Sumos darba praktiski nebija, bet pašas uzņēmumā apģērbu ražošana bija apstājusies, jo daudzi darbinieki bija aizbēguši. (No Sumu apgabala valsts ziemeļaustrumu pierobežā okupanti tika atsisti pērn aprīlī.)
Meitene aizpildīja pieteikuma veidlapu tīmekļa vietnē, kur cilvēki no Vācijas brīvprātīgi sniedza patvērumu ukraiņiem, un jau nākamajā dienā saņēma zvanu no kādas ģimenes Brēmenē. «Līdz mūža galam būšu pateicīga šiem cilvēkiem, kuri man piešķīra viesistabu savā dzīvoklī. Vēlāk palīdzēja atrast atsevišķu mājokli. Nesen saņēmu B1 līmeņa sertifikātu vācu valodā. Tagad gaidu savu pirmo darba līgumu Vācijā — mani ņem darbā par loģistikas speciālisti,» viņa stāsta.
Daša cenšas savaldīties, taču viņas balss aizlūst, tiklīdz runa ir par vecākiem. Viņas prāts nespēj aptvert Ukrainas izlūkdienesta brīdinājumu, ka krievu karavīri gatavojas sarīkot teroraktu Zaporižjas atomelektrostacijā. «Es saku saviem vecākiem: dariet visu, lai izdzīvotu! Protams, viņi ir nobijušies, bet izbraukt no Enerhodaras vairs nevar, pat ja vēlētos. Par to, kas tagad notiek pilsētā un stacijā, viņi nestāsta. Tikai saka — lasi ziņas, bet nekas vairāk tev nav jāzina!»
Šonedēļ Daša dodas īsā braucienā uz Ukrainu, lai tiktos ar vīru un vismaz neilgu laiku būtu fiziski tuvāk savai mātei un tēvam. Viņa netic, ka karš beigsies ātri, taču ļoti cer, ka pasaule spēs novērst iespējamo traģēdiju Zaporižjas atomelektrostacijā un viņas tuvākie cilvēki būs dzīvi un veseli.
* Rakstu sērija Ukrainas kara balsis pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
Pagaidām nav neviena komentāra