Piektdien, 16. jūnijā, Viktorija Susko no savām mājām Kijivas apgabalā devās uz angļu valodas nodarbībām. It kā parasta diena, bez jelkādām ļaunām priekšnojautām. Viktorijas māte, ar kuru viņa dzīvo kopā, bija darbā, bet 12 gadus vecais dēls Romāns palika mājās.
Kad valodas stundas laikā sāka gaudot gaisa trauksmes sirēnas, Viktorija no dēla saņēma ziņu, ka pie viņu mājām dzirdami skaļi dārdi. Sieviete grasījās atgriezties savā dzīvesvietā, bet nomierinājās, uzzinot, ka Romāns ir aizgājis uz pagrabu. «Un tad viņš man uzrakstīja īsziņu: «Mammu, mūsu mājā ielidoja raķete, zvani glābējiem!» Sākumā domāju, ka dēls joko, bet, atbraukusi mājās, ieraudzīju ugunsdzēsējus, ātro palīdzību un savu bērnu šokā. Mūsu māja bija smagi bojāta — teica, ka tā nav atjaunojama un vairs nebūs apdzīvojama,» stāsta Viktorija.
Todien Ukrainas pregaisa aizsardzības spēkiem izdevās notriekt sešas ballistiskās raķetes Kinžal, sešas spārnotās raķetes Kalibr un divus dronus. Gaisa kaujas kulminācija bija tieši Kijivas reģionā, kur cieta ap 30 māju. Viena no notriektas Kalibr raķetes atlūzām nogāzās arī uz Viktorijas mājas Višhorodas rajonā.
«Parasti mēs neslēpjamies patvertnē, jo esam jau pieraduši, ka mūsu pusē visu laiku kaut kas lido. Ja naktī nepārtraukti kaut kur skriesi, tad nemaz neizgulēsies, bet man ir jāstrādā un jāatpūšas. Tagad gan esmu ārprātīgi laimīga un pateicos Dievam, ka bērns iegāja pagrabā un tāpēc izdzīvoja.»
Viktorijas mājā nekas nav palicis neskarts: logi un durvis izsisti, garāža, vasaras virtuve, šķūnis un mēbeles sašķaidītas. Mājas mūri ir nestabili.
Ģimene joprojām ir šokā par notikušo, jo māja vienmēr ir bijusi viņu «cietoksnis» — to 1960. gadā uzcēla Viktorijas vecvecāki. Tajā uzaugusi viņa pati un tagad auga dēls.
Policija oficiāli reģistrējusi šo Krievijas armijas pastrādāto noziegumu, taču kompensāciju varēšot saņemt tikai pēc kara beigām. Finansiālu palīdzību mājas atjaunošanai vāc Viktorijas kolēģi televīzijā — viņa ir ziņu producente televīzijas kanālā 1+1. Pirms tam strādājusi par bērnu psiholoģi un tagad apzinās, ka būs jāpalīdz arī dēlam, jo pusaudzis joprojām nespēj samierināties ar notikušo.
Izrādās, ka šis ir otrais krievu «trieciens» pa Viktorijas mājām kopš pilna mēroga kara sākuma. Okupantu iebrukums tika apturēts aptuveni četru kilometru attālumā no sievietes dzimtā ciema, taču apšaudes bijušas nepārtraukti. Pagājušā gada marta beigās sprādziens Viktorijas mājai izsita vairākus logus. Par laimi, ģimenes tobrīd tur nebija — viņi bija evakuējušies uz Poliju. Palikt ārzemēs ilgāk sieviete nespēja — viņa ilgojās pēc mājām, pat pēc saviem mīļajiem puķupodiem, kurus, protams, nevarēja paņemt līdzi. Jau 20. aprīlī viņi atgriezās dzimtenē.
«Es dzīvoju pēc principa — kas cits, ja ne es? Kas atjaunos Ukrainu, ja ne es? Uzskatu, ka karš nav tikai ierakumi, tanki un frontes līnija. Karš ir arī tad, kad katrs dara, ko spēj: palīdz kaimiņiem un vecīšiem, piemēram, kad pazūd elektrība. Es vienmēr esmu bijis tāds cilvēks, kas palīdz apkārtējiem, pat Polijā strādāju kā brīvprātīgā. Un karš to nav mainījis,» saka Viktorija.
Ģimene jau ir attīrījusi māju no gruvešiem, logus aizklājusi ar plastmasas plēvi, bet jumtu — ar tentu, ko sagādājis Sarkanais Krusts. Pirmo nakti pēc raķetes atlūzu nogāšanās Viktorija ar dēlu un māti pavadīja pie draugiem, bet pēc tam kopīgi nolēma, ka centīsies pēc iespējas ātrāk sākt atjaunot izpostīto māju par saviem līdzekļiem. Visvairāk to vēlējās 12 gadus vecais dēls, kas tagad čakli palīdz mātei un vecmāmiņai sakopšanas darbos. Savā mājoklī ģimene plāno atgriezties jau tuvākajā laikā.
Viktorijas izpostītās mājas.
Foto no personīgā arhīva
* Rakstu sērija Ukrainas kara balsis pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu
Pagaidām nav neviena komentāra