Izrāde Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos ir principiāls pagrieziena punkts Rīgas Krievu teātrī
Vienu no vissatricinošākajiem iespaidiem, kādu jelkad esmu piedzīvojusi, man pirms vairākiem gadiem sagādāja kāds priekšmets Okupācijas muzejā. No sākuma nesapratu, kas tas ir. Pēc formas līdzīgs dzelzs maskai no Holivudas filmām, bet audums apdrukāts ar dzīvespriecīgu puķu rakstu. Kā vasaras kleita. Forma un krāsa radīja tādu pretstatu, ka prāts neļāvās uztvert, uz ko skatos.
Un tikai izlasot priekšmeta aprakstu, man aizsitās elpa, it kā kāds būtu iesitis pa pakrūti. Tā bija pašdarināta auduma sejas maska, lai ledaini aukstajās Sibīrijas ziemās nenosaldētu seju meža darbos. Pirmsokupācijas pagātne mokoši pārtapusi izsūtījuma realitātē. Viens priekšmets, kas iemieso vienlaikus to, kas bija, un atmiņu par atņemto, to, kas varētu būt bijis.
Savā 2001. gadā pirmizdotajā dižpārdoklī Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos līdzīgu tēlu piedāvā Sandra Kalniete. Viņas grāmata ir liecība — stāsts par pašas ģimeni, 1949. gadā izsūtīto tēvu, bet jo īpaši 1941. gadā izsūtīto māti, tolaik pusaudzi Ligitu, kas Sibīrijā nonāk kā savām pirmajām ballēm gatava pusaudze, kura īpaši skaudri izjūt atšķirību starp «vajadzēja būt» un «ir». Artūra Dīča skatuves versijā šo Kalnietes darbu Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī iestudējusi režisore Laura Groza, un domāju, tas ir nozīmīgs iestudējums gan mūsu sabiedrībai, gan pašam teātrim.
Izrādei ir intīma daba. Tā noris uz teātra Lielās skatuves, publika sēž ar skatu pret zāli, bet aktieri spēlē tādā kā starptelpā starp diviem bezdibeņiem — no vienas puses, proscēnija arka; no otras puses, skatītāju siena. Teātris, kas ir vienlaikus māksla un dzīves sastāvdaļa.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.