Dzejnieks Ivars Šteinbergs (31) saņēmis Latvijas Literatūras gada balvu dzejā par krājumu Jaunība. Mēs runājam par jaunību, kurai lemts aiziet, un mūžīgā huligāna sirdi
No rīten aufgemosties, kafē trinken,
uz darben fāren mit ritten…
Šādi sākas Šteinberga dzejolis topošajam krājumam. Dzejolis apspēlē un vācu mēlē apdarina latviešu valodu līdz smieklīgai nepazīšanai, kura tomēr mums ir tik pazīstama, jo 700 gadi zem vāciem no kolektīvās zemapziņas nav pazuduši.
Gaidu Šteinbergu kafejnīcā, vēl drudžaini domādama, kādus un cik ļoti gudrus jautājumus uzdot Latvijas literatūras gada balvas (LALIGABA) laureātam. Ar kafijas tasi rokās viņš klusi pieslīd pie galdiņa — iespaidīgs augumā, tumšbrūnām acīm, gandrīz blaumaniskām ūsām. Viņš smēķē paštītas cigaretes un, domās meklēdams atbildes uz maniem jautājumiem, pa brīžam ar pirkstiem uzspicē ūsas kā aristokrātisks runcis no pasaku filmas. Sarunā kā labs spēlmanis nerāda visas kārtis, bet brīžam pārsteidz ar trumpjiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.