Dienvidu sānsolis

Mūzikas, vēstures un gastronomijas ceļojums uz Parmu

Zinu, šajā žurnālā paredzēts ceļot pa tēvzemes mežiem, laukiem un tuvējo kaimiņu pagalmiem. Tomēr noteikumu uzceltam žogam mana sirds brīvi un bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem aizlido pāri brīžos, kad kādu laiku nav būts Itālijā. Jau sen aprēķināts, ka nokļūt līdz kādai no Ziemeļitālijas lidostām ir ātri un ērti, būtībā sevišķi lielas atšķirības nav — doties garākā nedēļās nogalē uz Alūksni, Viļņu, Polijas kalniem vai apciemot Milānu.

Nereti izšķiršanās brīdī uzvar dienvidu virziens — arī šoreiz, kad gluži negaidīti aicināja prosciutto un parmigiano. Konkrētāk — trīs dienu Ir Kultūras ceļojums uz Parmu un Modenu, kurā tika solīta bauda gan acīm, gan garšas kārpiņām. Nenoliedzami — vērā ņemams arguments bija arī laikapstākļu atšķirības, jo Rīgā tobrīd vēl bija gaužām apnikusi, pelēka ziema, bet Parmā jau plus 20 grādu, zied pienenes, ķirši un magnolijas.

Parma

Kā izrādās, Stendāla slaveno Parmas klosteri esot iedvesmojis īsts kartēziešu klosteris. Neiedziļinoties literārās un vēsturiskās peripetijās, šobrīd bijušajā klostera īpašumā atrodas Sodu izpildes policijas skola.

Parmā vēsture mani pārsteidza divreiz. Vispirms tas bija Farnēzes teātris (Teatro Farnese) — viens no lielākajiem baroka teātriem Eiropā, būvēts 17. gadsimta sākumā, celtniecībā izmantojot tikai vieglus materiālus — koku un ģipsi. Arhitekta Džovanni Batistas Aleoti (Giovanni Battista Aleotti) radītā, elpu aizraujošā, mežģīnēm līdzīgā celtne tiek uzskatīta par vecāko joprojām eksistējošo iekštelpu teātri ar proscēnija arku — rāmi, kas atdala skatuvi no skatītāju zāles. Skatuves tehnika ļāva veikt tiem laikiem nepieredzētus brīnumus, piemēram, mākslinieku nolaišanos no griestiem, savukārt arēnu bija iespējams appludināt, lai demonstrētu inscenētas jūras kaujas. Tiesa, pat Farnēzem šādu pasākumu finansēšana nebija lēts prieks, un nedaudz vairāk kā 100 gadu laikā notika tikai deviņi lieluzvedumi.