Aiz loga kauc vējš, stipra brāzma aizrauj garām plastmasas maisu. Spocīga sajūta, jo esmu augstu virs zemes, 18. stāvā. No viesnīcas paveras plašs skats uz pilsētas ugunīm. Lasvegasa neguļ arī darbdienas naktī, elektroniskās reklāmas zib bez apstājas.
Ar studiju kolēģiem esam no vienas tuksneša pilsētas ieradušies citā, lai piedalītos milzīgā mediju konferencē. Izvēle ir plaša, katrs veidojam savu individuālo programmu, un pārskrējieni starp diskusijām reizēm prasa pat stundas ceturksni. No simtiem runātāju esmu atlasījusi tēmas, kas mani nodarbina visvairāk, — kā attīstīt jaunus žurnālistikas talantus un pieredzes norūdītajiem neiekaļķoties un neizdegt tik prasīgajā un nestabilajā tirgus situācijā. Īpaši pēc pandēmijas šie jautājumi nodarbina daudzus mediju profesionāļus arī Amerikā.
Vakaros iebrienam Lasvegasas bulvāra izklaides straumē, kuras krastos sacelti Eiropas kultūrvēstures simbolu pakaļdarinājumi — Eifeļa tornis, Venēcijas Lielais kanāls un Svētā Marka laukums, Trevī strūklaka no Romas. Pirmoreiz esmu pilsētā, kas izskatās pēc milzīgas kino dekorācijas. Kas te ir īsts? Iespēja atstāt naudu spēļu automātu nebeidzamajos labirintos vai pie kazino galdiem.
Īsts ir arī amerikāņu šovbiznesa vēriens. Esam apmetušies viesnīcā, uz kuras skatuves vairāku gadu garumā uguņoja Elvisa Preslija zvaigzne, pirms pāragri izdzisa. Viņš šeit uzstājies 837 pilnībā izpārdotos koncertos. Iznākot no lifta, ikreiz eju garām baltām durvīm ar uzrakstu «Elvisa ģērbtuve», un pēc mirkļa viesnīcas foajē stāv arī viņš pats, ar ģitāru plecā un gatavs selfijiem. Bronzā kalts rokenrola karalis.
