Kara balsis.* Viņiem bija vienalga — «bērni» vai «bez ieročiem»

Savulaik pilsētplānotājs Vlads Samoiļenko (33) sapņoja par to, kā padarīt drošākas savas dzimtās Kijivas ielas. Taču Krievijas iebrukums ir mainījis viņa prioritātes.

Pirmās ugunskristības Vlads piedzīvoja pagājušā gada martā, kad, riskējot ar dzīvību, katru dienu piegādāja munīciju galvaspilsētas nomalē esošajā Irpiņā dislocētajiem karavīriem, kā arī iesaistījās vietējo iedzīvotāju evakuēšanā no nāvējošās «krievu pasaules».  

Par to, ko viņš varētu darīt savas valsts labā, Vlads sāka domāt jau 2014. gadā, kad krievi anektēja Krimu un iebruka Donbasā. Jaunais vīrietis, kurš, studējot universitātē, bija apguvis arī militārās mācības kursu, devās uz iesaukšanas punktu. Taču uz fronti viņu nepaņēma — armijnieki Vlada zināšanas ironiski sauca par «puspabeigtām» virspusējās sagatavotības dēļ.

Izrādījās, ka Vlada pilsoniskā aktivitāte var būt noderīga citur — vispirms viņu pierunāja strādāt Kijivas domes Satiksmes departamentā, kur viņš «iedegās» par pilsētplānošanas jautājumiem, bet vēlāk kopā ar domubiedriem izveidoja organizāciju Urban Crew, lai īstenotu nozīmīgus pilsētbūvniecības projektus. «Mēs lobējām nodalošo drošības saliņu ierīkošanu starp joslām, ietvju paplašināšanu un pazemes pāreju izbūvi, tajā skaitā Kijivas galvenajā ielā Hreščatikā,» stāsta Vlads.

Paralēli tam Vlads uzmanīgi sekoja līdzi, kas notiek Donbasā. Jau 2021. gada novembrī apzinājās, ka Krievijas pošanās vērienīgam iebrukumam nav izdomājums, bet gan realitāte. Un sāka tam gatavoties: kā Ukrainas Infrastruktūras ministrijas eksperts divreiz organizēja pirmās medicīniskās palīdzības kursus kolēģiem, pat sagatavoja ārkārtas evakuācijas plānu savai Kijivā dzīvojošajai draudzenei, mātei un radiniekiem ar bērniem. Pērn janvārī Vlads atsāka apmeklēt teritoriālās aizsardzības kursus.

Kad uzreiz pēc 24. februāra iebrukuma teritoriālās aizsardzības vienības, viņaprāt, pārņēma haoss, Vlads izveidoja savu brīvprātīgo iniciatīvu Hurkit (Rēciens). «26. februārī pajautāju draugam, Irpiņas domes deputātam, kā varu palīdzēt. Atbildēja: «Ar visu ko!» Dienu iepriekš man bija izsniegtas 240 patronas, bet ne ierocis. Tad es sapratu, kur šīs patronas visvairāk varētu palīdzēt,» atceras Vlads.

Tobrīd Ukrainas armija jau bija uzspridzinājusi Romanovska tiltu, kas ir vistiešākais Irpiņas un Kijivas savienojums, tāpēc Vlada komanda meklēja apvedceļus. Viņi izveidoja ikdienas «konveijeru»: Irpiņas aizstāvjiem veda munīciju, degvielu, ģeneratorus un pārtiku, bet atpakaļ galvaspilsētā automašīnas atgriezās ar sievietēm, bērniem, veciem cilvēkiem un mājdzīvniekiem.

Marta sākumā krieviem izdevās pilnībā bloķēt iebraukšanu Irpiņā. Vienā no braucieniem Hurkit brīvprātīgajiem izdevās izdzīvot brīnumainā kārtā — ar šāvieniem pilnībā sadragāja viņu konvoju, viens autobuss nodega. «5. martā mūsu priekšā tika apšaudītas vairākas civilās automašīnas. Atceros, ka naivi brīnījos — kāpēc krievi nogalina civiliedzīvotājus, ja reiz esot ieradušies glābt mūs no «nacistiem» un «banderoviešiem»? Todien man kļuva skaidrs, ka viņu mērķis ir ne tikai armija, bet arī vienkāršie ukraiņi. Viņiem bija vienalga, vai uz automašīnas ir uzraksts «Bērniem» vai «Bez ieročiem» — Krievijas armija nogalināja visus,» stāsta Vlads.

No «atbrīvotāju» sāktās laupīšanas un slepkavošanas šokētie Irpiņas iedzīvotāji centās izkļūt no šīs okupācijas elles. Simtiem ukraiņu vienīgais dzīvības ceļš bija sagrautais Romanovska tilts — attēli ar tilta drupās sabēgušajiem apceļoja visu pasauli. Hurkit komanda bija viena no tiem, kas piedalījās viņu glābšanā. «Atceros, ka dažas sievietes, kuras izvedām no Irpiņas, bija pārsteigtas, ka Kijiva joprojām ir Ukrainas kontrolē un Krievijas kolonnas nevirzās uz Ļvivu. Okupanti viņām bija melojuši, lai demoralizētu,» stāsta Vlads.

Marta beigās krievu virzīšanās galvaspilsētas virzienā bija apturēta, vēl vairāk — ukraiņiem 28. martā izdevās pilnībā atbrīvot Irpiņu. Tikmēr Vlads devās palīdzēt pierobežas pilsētai Černihivai, kas atrodas 140 km uz ziemeļaustrumiem no Kijivas. Bija aizdomas, ka ienaidnieks varētu sākt jaunu ofensīvu no Baltkrievijas puses. Vladu šokēja, ka krievi šajā apkaimē bija nolīdzinājuši veselus ciemus un cik daudz sadragātas ienaidnieka militārās tehnikas bija pamests mežos.

Savukārt kopš vasaras Hurkit galveno uzmanību velta Doneckas reģionam — Vlads tur ierodas divreiz mēnesī, vedot munīciju un medicīnisko aprīkojumu. Cita komandas daļa strādā Hersonas reģionā — sniedz humāno palīdzību iedzīvotājiem. Laiku pa laikam Vlads atrod līdzekļus, lai palīdzētu arī dzimtajai Kijivai — pirms dažiem mēnešiem Hurkit nopirka prožektorus, lai pretgaisa aizsardzības spēki naktīs varētu pamanīt uz galvaspilsētu lidojošos irāņu dronus.

Vlads stāsta, ka kara laikā viņš vēl vairāk sācis apzināties, cik vērta ir katra cilvēka dzīvība un tuvākie cilvēki — viņš ir apprecējies. Savu jauno sievu mīļi dēvē par «drošo aizmuguri», kura arī iesaistījusies labdarības fonda darbā. 

Vlada motivācija palīdzēt citiem ir ļoti vienkārša — aizvadītā gada laikā viņš ir zaudējis 11 draugus un savas dusmas nolēmis pārvērst brīvprātīgajā darbā: «Vēlos, lai mūsu zaudējumu statistika samazinās, bet ar ienaidnieka zaudējumiem notiek otrādi — tie palielinās.»

Vlads Samoiļenko (otrais no labās) pagājušā gada februārī piedalās iedzīvotāju evakuēšanā pie sagrautā Romanovska tilta.
Foto no personīgā arhīva

* Rakstu sērija Ukrainas kara balsis pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu