Paklau, vai jūs neesat noguruši par šo ziņot? Nokaitināta, taču ar skaidru vēsti pie mikrofoniem pēkšņi iznāca tumšmate džinsa jakā. Našvilas policija tikko bija noslēgusi preses konferenci pēc apšaudes skolā, kur dzīvību zaudēja seši cilvēki. 

Universitātes auditorijā, kur mēs ar kolēģiem strādājam, visos TV ekrānos pie sienas zibēja šie jaunumi un amerikāņu studentes pārsprieda, kā viņu skolās notikuši regulārie apšaudes trauksmes treniņi.

Cik ilgi mēs ļausim tam turpināties, jautāja sieviete ekrānā. Kopā ar dēlēnu viņa jūlijā izdzīvoja Neatkarības dienas apšaudē Ilinoisā, bet tagad, ciemojoties Tenesī, atkal trāpīja apšaudes tuvumā. Pērn iesaistījusies kampaņā pret triecienieročiem un uzrunājusi 130 likumdevējus, viņa tagad caur TV kamerām vērsās pie visas valsts.

Sieviete džinsa jakā bija izņēmums parastajā scenārijā, kas risinās pēc masu apšaudēm. Pilsētas galva izsaka dziļu līdzjūtību. Prezidents izsaka dziļu līdzjūtību un, ja tas ir demokrāts kā Baidens, aicina Kongresu ierobežot ieroču izplatību. Ieroču brīvības aizstāvji republikāņi izsaka dziļu līdzjūtību un atkarībā no konteksta rosina atbalstīt mentālās veselības sistēmu vai stiprināt skolu drošību, atļaujot tajās ieročus. Republikāņu kongresmenis, kura apgabalā  atrodas cietusī Našvilas skola, arī izteica līdzjūtību. Bet Ziemassvētku apsveikuma bildē viņa ģimene pozēja pie eglītes ar šautenēm. Paraksts vēstīja: jau tikai gaisotne, ko visur ienes šaujamieroči, attur no ļaunuma — tiem jāierāda goda vieta pie visa labā.

Tā tas turpinās. Šī bija jau 131. masu apšaude šogad. Kopā nošauti 59 bērni un 342 pusaudži, gandrīz tūkstotis ievainots.

Reklāma

Līdzīgi raksti

Pamati un mēsli

Neatkarības svētki aizvadīti, un ir sajūta, ka esmu sasildījusies! Skaistu brīžu bija daudz, bet sirsnīgākā sajūta pārņēma jau pirms 18. novembra. Laukos. Dziedot valsts himnu Vecpiebalgas kultūras namā pēc ražena svētku koncerta, kur tautiskos rakstus izdejoja ķipari un seniori, bet noslēgumā visi kopā vienojāmies senajā tautas lūgšanā. Latvijas stipro pamatu sajūta reizēm šķiet pazudusi lielpilsētas anonīmajā pulsā vai soctīklu troksnī, bet to var tik skaidri sajust mazākās kopienās, kur paaudzes turas cieši blakus kā ķēdes gredzenu vijums. Visiem pārkarsušajiem prātiem vērts aizbraukt uz laukiem sazemēties! Piedevās būs svaigs gaiss un plašs apvārsnis.Varbūt izbrauciens u

Jā, es arī!

Atmodas laikā uz skolas dienasgrāmatas vāka uzlipināju Brīvības pieminekļa bildi — atceros skaisti zilo debesu fonu, kas priecēja visu gadu, arī apmākušās dienās. Bet galvenais iemesls, protams, bija milzīgās cerības atgūt Latvijas valsti. Dzīvojot Madonā, uz Rīgu braukt nesanāca bieži, bet bilde uz dienasgrāmatas ļāva Brīvības pieminekli redzēt ik dienu. Man tas bija svarīgi. Toreiz pat nenojautu, ka pēc daudziem gadiem — laikā, kad pieminekli ieskaus remonta sastatnes — man laimēsies uzkāpt līdz pašai augšai un ielūkoties Brīvības statujas sejā, kas tuvumā izskatās tik dīvaini neproporcionāla…Šajā novembrī mūsu

Nebaidies, man pašam bail

Aizņēmos slejas virsrakstu no sava vectēva. Tā viņš man bērnībā jokojot teica. Tomēr, domājot par naudu, diemžēl šajā jokā ir arī daļa patiesības. Lai gan īstenas labklājības pamatā ir gan uzcītīgs darbs un savu talantu apzināšanās, gan veiksme, nozīme ir arī mūsu attieksmei pret naudu. Lasot šī žurnāla rakstus, pie tā nonācu atkal un atkal.Pre

Atmīnēšana

Triju meitiņu tēvs ar sievu, kas norūpējušies par bērnu nākotni. Jauns čalis, kurš vēl nevar balsot vēlēšanās, bet uzskata par pilsoņa pienākumu paust viedokli un gribētu, lai ikviens paņem un tiešām izlasa slaveno Stambulas konvenciju. Trīs bērnu māte, kas izšķīrusies no vardarbīga vīra un grib iemācīt meitai, ka sevi ir jāaizstāv. Jauna sieviete, kas tīņa gados piedzīvojusi izvarošanu un zina, cik grūti tolaik bija saņemt palīdzību. Pusmūža vīrs, kas uzaudzis bez tēva un negrib, lai viņa trim meitām jebkad būtu jābaidās no vīra vai no savas valsts.Tik dažādi ir pe

Jaunākajā žurnālā