Paklau, vai jūs neesat noguruši par šo ziņot? Nokaitināta, taču ar skaidru vēsti pie mikrofoniem pēkšņi iznāca tumšmate džinsa jakā. Našvilas policija tikko bija noslēgusi preses konferenci pēc apšaudes skolā, kur dzīvību zaudēja seši cilvēki. 

Universitātes auditorijā, kur mēs ar kolēģiem strādājam, visos TV ekrānos pie sienas zibēja šie jaunumi un amerikāņu studentes pārsprieda, kā viņu skolās notikuši regulārie apšaudes trauksmes treniņi.

Cik ilgi mēs ļausim tam turpināties, jautāja sieviete ekrānā. Kopā ar dēlēnu viņa jūlijā izdzīvoja Neatkarības dienas apšaudē Ilinoisā, bet tagad, ciemojoties Tenesī, atkal trāpīja apšaudes tuvumā. Pērn iesaistījusies kampaņā pret triecienieročiem un uzrunājusi 130 likumdevējus, viņa tagad caur TV kamerām vērsās pie visas valsts.

Sieviete džinsa jakā bija izņēmums parastajā scenārijā, kas risinās pēc masu apšaudēm. Pilsētas galva izsaka dziļu līdzjūtību. Prezidents izsaka dziļu līdzjūtību un, ja tas ir demokrāts kā Baidens, aicina Kongresu ierobežot ieroču izplatību. Ieroču brīvības aizstāvji republikāņi izsaka dziļu līdzjūtību un atkarībā no konteksta rosina atbalstīt mentālās veselības sistēmu vai stiprināt skolu drošību, atļaujot tajās ieročus. Republikāņu kongresmenis, kura apgabalā  atrodas cietusī Našvilas skola, arī izteica līdzjūtību. Bet Ziemassvētku apsveikuma bildē viņa ģimene pozēja pie eglītes ar šautenēm. Paraksts vēstīja: jau tikai gaisotne, ko visur ienes šaujamieroči, attur no ļaunuma — tiem jāierāda goda vieta pie visa labā.

Tā tas turpinās. Šī bija jau 131. masu apšaude šogad. Kopā nošauti 59 bērni un 342 pusaudži, gandrīz tūkstotis ievainots.

Reklāma

Līdzīgi raksti

Dusmu ēsma

Vai šodien internetā jau uzdūries kādam tīši tracinošam tekstam, kas sacerēts klikšķu piesaistīšanai? Izrādās, tam ir pat oficiāls termins — dusmēsma. Bet angliskais oriģināls rage bite nupat atzīts par gada vārdu. Pēdējo 12 mēnešu laikā jēdziena lietojums trīskārši pieaudzis, fiksējis Oksfordas vārdnīcas izdevējs.Pro

Vīrišķības sāpe

Nesen klausījos raidierakstu, kurā intervētājs uzdeva jautājumu — kāds ir laimīgs cilvēks? Nav viegli uzreiz atbildēt, vai ne? Jāpadomā. Turklāt jautājums it kā jau paredz, ka atbildei jāattiecas uz visiem cilvēkiem. Kaut labi zinām, ka esam ne tikai līdzīgi, bet arī atšķirīgi.

Pamati un mēsli

Neatkarības svētki aizvadīti, un ir sajūta, ka esmu sasildījusies! Skaistu brīžu bija daudz, bet sirsnīgākā sajūta pārņēma jau pirms 18. novembra. Laukos. Dziedot valsts himnu Vecpiebalgas kultūras namā pēc ražena svētku koncerta, kur tautiskos rakstus izdejoja ķipari un seniori, bet noslēgumā visi kopā vienojāmies senajā tautas lūgšanā. Latvijas stipro pamatu sajūta reizēm šķiet pazudusi lielpilsētas anonīmajā pulsā vai soctīklu troksnī, bet to var tik skaidri sajust mazākās kopienās, kur paaudzes turas cieši blakus kā ķēdes gredzenu vijums. Visiem pārkarsušajiem prātiem vērts aizbraukt uz laukiem sazemēties! Piedevās būs svaigs gaiss un plašs apvārsnis.Varbūt izbrauciens u

Jā, es arī!

Atmodas laikā uz skolas dienasgrāmatas vāka uzlipināju Brīvības pieminekļa bildi — atceros skaisti zilo debesu fonu, kas priecēja visu gadu, arī apmākušās dienās. Bet galvenais iemesls, protams, bija milzīgās cerības atgūt Latvijas valsti. Dzīvojot Madonā, uz Rīgu braukt nesanāca bieži, bet bilde uz dienasgrāmatas ļāva Brīvības pieminekli redzēt ik dienu. Man tas bija svarīgi. Toreiz pat nenojautu, ka pēc daudziem gadiem — laikā, kad pieminekli ieskaus remonta sastatnes — man laimēsies uzkāpt līdz pašai augšai un ielūkoties Brīvības statujas sejā, kas tuvumā izskatās tik dīvaini neproporcionāla…Šajā novembrī mūsu

Jaunākajā žurnālā