Dailes teātra monoizrādē Zēni nav meitenes Dārta Daneviča meistarīgi savieno šķietami nesavienojamus žanrus un atstāj plašu telpu līdzdomāšanai
Britu dramaturga Denisa Kellija luga Zēni un meitenes, ko tulkojis un minimāli lokalizējis Matīss Gricmanis, ir viltīgi uzrakstīta. Tā piedāvā spēles noteikumus, un, kad skatītājs tos sapratis, pieņēmis un atslābis krēslā laiskai vērošanai, luga spēji maina virzienu. Tā notiek vairākkārt, kas uztur nepārtrauktu spriedzi un rada bažīgas priekšnojautas — tās diemžēl arī piepildās. Tomēr luga, lai arī blīva, atstāj vietu arī katra paša domām un salīdzinājumiem ar savu dzīvi, un kādā brīdī sāk likties, ka raugies ne tikai uz skatuvi, bet arī atpakaļ — savā pagātnē.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt drukātā vai digitālā žurnāla abonentam. Esošos abonentus laipni lūdzam ienākt:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.