Aktrise un viņas partneri • IR.lv

Aktrise un viņas partneri

Foto — Marko Rass
Edīte Tišheizere, žurnāla Ir teātra kritiķe

Dailes teātra monoizrādē Zēni nav meitenes Dārta Daneviča meistarīgi savieno šķietami nesavienojamus žanrus un atstāj plašu telpu līdzdomāšanai

Britu dramaturga Denisa Kellija luga Zēni un meitenes, ko tulkojis un minimāli lokalizējis Matīss Gricmanis, ir viltīgi uzrakstīta. Tā piedāvā spēles noteikumus, un, kad skatītājs tos sapratis, pieņēmis un atslābis krēslā laiskai vērošanai, luga spēji maina virzienu. Tā notiek vairākkārt, kas uztur nepārtrauktu spriedzi un rada bažīgas priekšnojautas — tās diemžēl arī piepildās. Tomēr luga, lai arī blīva, atstāj vietu arī katra paša domām un salīdzinājumiem ar savu dzīvi, un kādā brīdī sāk likties, ka raugies ne tikai uz skatuvi, bet arī atpakaļ — savā pagātnē.

Aktrise Dārta Daneviča kopā ar izrādes radošo komandu — režisori Diānu Kaijaku, scenogrāfi un kostīmu mākslinieci Ievu Kauliņu, kustību konsultanti Ingu Krasovsku, gaismu mākslinieku Reini Zalti un komponistu Ernestu Valtu Circeni — šo lugas daudzkārtainību arī pilnībā izmanto, necenšoties izprātot kādu īpašu vai paradoksālu žanra apzīmējumu apakšvirsrakstam. Pēc ilgiem laikiem programmiņā rakstīts vienkārši un precīzi — «psiholoģiska drāma». Tiesa, ir viegli mainīts tās nosaukums — Zēni nav meitenes, un tas būtiski maina iespējamo interpretāciju. Proti, luga ir par vardarbību, un tajā ir pietiekami daudz norāžu par maskulīno destrukciju un sievišķo radītspēju. Vārdiņš «nav» visu padara daudz sarežģītāku, piešķir notiekošajai drāmai tādu kā skatienu no augšas, un šo niansi spēcīgi nospēlē Dārta Daneviča. 

Viena no teātra aksiomām ir tā, ka aktiermākslā galvenais vietniekvārds ir nevis «es», bet «tu», proti, spēlē galvenais ir partneris. Un šī patiesība nemainās arī tad, ja aktieris uz skatuves ir viens, jo tiek spēlēta monoizrāde. Tādā gadījumā intriga pat palielinās: ir jāsaprot, kas kurā brīdī ir iespējamais partneris, un tie var arī mainīties. 

Sākumā atbilstoši spēles noteikumiem jauna un pievilcīga sieviete pietuvinātā spēles telpā uzrunā tieši zālē sēdošos — kā jau pierasts tā sauktajās stāvizrādēs. Tā ir īpašā teātra nošķira, kurā aktiera tēls gandrīz nav nodalāms no viņa paša personības, un, protams, jebkas ir skatīts no amizantās puses, personiskās ķibeles ieskaitot. Mēs, skatītāji, kā partneri ar izpratni pieņemam stāstu par gadu, kas pavadīts gaisotnē sex, drugs, rock ’n’ roll, un sniedzam aktrisei visu, kas nepieciešams: zinoši mājam ar galvu un smejamies īstajās vietās, jo reti kurš jaunībā nav piedzīvojis rītu, kad jāizdara izvēle — pakārties vai radikāli mainīt līdzšinējo dzīvesveidu. Ar to pašu stāvizrādes atvēzienu varone izstāsta arī to, kā pirmoreiz ieraudzījusi savu nākamo vīru: viņš lidostas rindā ar intelektuāļa šarmu atsit, sauksim lietas īstajā vārdā, psiholoģisko varmācību, ko pret viņu mēģina izspēlēt divas modeles.  

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu